Reiz Blīdenes muižā dzīvojis bargs muižkungs, kas pēcāki ar velniem un pesteļiem sācis kulties. Ja muižkungam kāds kautko prasījis, tad tas katru reizi bargi atteicis: «Velns viņu zin! » Reiz muižkungs gājis uz baznīcu. Pie krustceļiem saticis melnu vīru. Melnais virs uzprasījis: «Kur iedams?» Muižkungs bargi atbildējis: «Velns viņu zina!» Melnais vīrs sacījis: «Es pats esmu velns: ja gribi ar mani mieru derēt, tad ies labi!» Muižkungs atrūcis: «Papriekšu jāiet uz baznīcu un jānoskaita pātari! » Velns sacījis: «Labāk uz baznīcu neei; šodien es baznīcā ļaudis smīdināšu: es taisīšu tā, ka lai ķesteris, pa baznīcu iedams, klūp uz mutes un kuŗš par to smiesies, to es ierakstīšu savā melnajā grāmatā un tas piederēs man. »
«Jā, bet es arī gribu tādus kumēdiņus redzēt,» muižkungs sacījis.
«Labi?» velns atteicis, «te es tev iedošu zirga aci un, pa to skatīdamies, tu varēsi visu redzēt.» Abi šķīrušies. Muižkungs nostājies baznīcā pie pašām durvim, izņēmis velna doto zirga aci un pa to nu ķīķējis, kas notiks. Baznīca bijusi pilna laužu. Ķesteris iznācis no dreiskambara (ģērbkambara) un devies mudīgi pa baznīcas vidu. Te - kur gadījies, kur ne - melns kamols vēlies pa baznīcas vidus celiņu tiešām ķesterim virsū. Ķesteris pa melno kamolu sarežģījies un pakritis izšļauku baznīcas vidū, tā ka visa baznīca nodimdējusi. No baznīcēniem citi sabaidīdamies nospļāvušies un pārmetušies krustus, bet citi atkal gardi pasmējušies. Velns tupējis uz kanceles viena stūra un kurš smējies, to pierakstījis ar zīmuli, kas bijis tāds kā bīstāklis. Uz mājām iedams, muižkungs saticies atkal ar velnu uz tām pašām krustcelēm. Velns uzprasījis: «Vai nebija tā, kā es tev pirmīt sacīju? Ja tu nebūtu mani saticis, es tevi arī būtu pierakstījis melnajā grāmatā.»
Piezīme. Šīs teikas sastāvdaļa ir sastopama arī pasakās. Skat X. sējuma 7. pasaku. P. Š.