2. Tapilnieks Kandavniekos. Jkr. V, LP, VII, I, 65, 13.

Vienam māc'te'am bīs viens puik', kas bīs dikt' svēts. Katrreiz puik' gās māc'te'am līdz uz altar' un kad māc'te's kāps kancelē teikt sprediķ', tad ar vi'š, puik', kāp's līdz. Tamdēļ, ka vi'š bīs dikt' svēts, vi'š varē's vis's neredzam's liets redzt. Bet tas viņam nav bīs brīv teikt, ko redzē's, tad vi'š būt' apgrēko'ies un būt' palic's tāds pats, kā kurš katrs cilvēks un neredz't' vairs nekad neredzam's liet's. Katr' reiz' vi'š, puik', baznicē uz kancel' redze's, ka ienāc's vells baznicē ar liel', liel' vērš' ād uz pleciem un nost&127; ies plān' vidē, atloc'ies ād' vaļam un sāc's uzrakst't uz vēršād' ikvien' baznic' jaud', kas va' nu ar kād parune'ies, va' nu atkal kāds gule's, snaud's, vārd' sakot, kas vien tik nav uzklause'ies māc'te'a vārdiem. Bet puikam to nav bīs brīv nevienam teikt - pat ne savam tēvam - ka vi'š redze's vell ienākam baznicē, ka vi'š, vells tos, kas apgrēko'šies, uzrakste's uz vēršād'. Kad vi'š, puik', to būt' teic's, tad ar viš būt apgrēko'ies. Vienē svē'dienē vells ar tād' paš' liel' vēršād' ienāc's baznicē un bī's jant viscaur piln' ād' pierakste's, kad vēl kād' jāuzrakst, kas snaud'š; bet ād', par nelaim', bī's viscaur' piln', ka vairs nekur rūm's uzrakst't. Dome's, dome's, vells, kur nu uzrakst't kas rakstam': drīz' atrad's padom'. Vi'š piemīns ar kāj vien' gal' vēršāde' un otr' gal' paņēms un iekod's zo.bos - un nu tik stiep's un vilc's, ka vis' vēršād' krakške's un brikše's. Nez kā vērš'ād' viņam no kāj' apakš's izsprāg's laukē un vi'š atkrit's augšpēd' kā bluķ's gar zem'. Puik' to uz kancel redz'

dams, ka vells atkrit's augšpēd' gar zem', pasme'ies, dom'dams, ka to vi'š, vells, neredz's. Bet nu tav' spital', tas tev neredz's vis! Līdz ko uzcēlies augšam, tūlin šo puik' pirme' uzrakste's; jo no liel's stiepšan's ād bī's brang' izstiep'sies. No ta laik' puik' nevien neredzam' liet' vairs nav vare's redz't un ar' vairs nekad nav vare's redz't vel' nākam baznicē, rakstam uz vērš'ād' tos, kas apgrēk'šies.