3. Juris Upītis Gatartiešu Mīlakšos. Brīvz. kr. LP, V II, I, 66, 14.

Viens vīrs bijis gluži bez grēkiem un tik svēts, ticīgs Dievam, ka varējis visus noslēpumus redzēt, ko grēcinieki neredz. Viņš arī staigājis sausām kājām pa ūdens virsu: svētdienas rītiem, kad gājis uz baznīcu, tad negājis vis citiem līdz pa ceļu, bet taisni pār ezeru un gluži sausām kājām - ūdenī negrimis. Baznīcā redzējis, ka vells katru grēcinieku, kurš baznīcā smējies, jeb citādi ar domām apgrēkojies dievgaldā, pierakstījis uz vēršu ādas. Reiz dievvārdi vē1 nebijuši nobeigti, kad jau vells tādu grēcinieku bijis pierakstījis tik daudz, ka uz vēršu ādas vairs telpas nebijis. Tad vells ņēmis ādu zobos, staipījis platāku, lai varētu vēl kādu pierakstīt; bet ādu staipīdams, tas appirdies. Svētais vīrs tam drusku pasmējies; bet kad nu gājis atpakaļ uz māju, tad grimis ūdenī līdz ceļiem - tik tālu bijis grēkos iekritis no tās pasmiešanās.