7. V Zacharcka Latgalē. Latvju kultūras kr.

Senejūs laikūs dzeivuoja mežā tuksnešnīks un lyudziās Dīvu.

Nikod itys tuksnešnīks sovā myužā naredzēja ļaužu. Vīnu svātdīn īt ļauds uz baznīcu par mežu un redz, ka vīns cylvāks skraida pa nūgrīztim kūkim un bolkom un skaita: «Vīna dēļ Dīva, ūtra man!»Īraudzēja itys tuksnešnīks, ka īt daudz laužu, un suoka jis nu ļaudim vaicuot, uz kurīni jī īt. Ļaudis jam atbildej: «Uz baznīcu lyugt Dīvu!» «Kur ir baznīca?» vaicoj tuksnešnīks. Ļaudis jam paruodīja un pasacēja: «Tja ir azars, a vajag īt apleik.» Ļaudis aizguoja, bet tuksnešnīks guoja par azaru un puorguoja kuojas nasamērcēdams. Īguoja tuksnešnīks baznīcā, un redz, ka pylna baznīca na ļaužu, bet valnu, un pi oltora stuov na baznīckungs, bet valns. Ir ari svātī, bet pavysam jū moz. Tuksnešnīks stuovēja, stuovēja, atsagrīzja atpakaļ pasavārtūs uz korim un radz, ka tī sēd vīns valns ar lelu spolvu rūkā un roksta uz vērša uodas. Jau valns pīrakstēja pylnu uodu. Tūlaik satvēŗa valns ar zūbim uodu un suoka stīpt un vilkt. Tuksnešnīks naizturēja un suoka smītīs, bet valns pajēmja un aizrakstīja ari jū uz ituos pat uodas. Jau īt tuksnešnīks atpakai par azaru. Kad izguoja jis uz yudeņa, jau navar īt, jis sleikst yudenī. Tūlaik tuksnešnīks aizguoja apleik azara un suoka nu jauna lyugt Dīvu par pastruoduotu grāku. Nu tuo laika tuksnešnīks vairuok uz baznīcu naguoja leidz pašai suovai nuovei un kad nūmyra juo dvēsele aizguoja uz dabasu valstību.