Agrākos laikos, kad rijās kūla arī naktīs, viens puišelis nesa. krūzē tēvam uz riju ēst. Vēl pirmie gaiļi nebij dziedājuši, jo bijis vēl ļoti agrs. Auces upē, pār kuŗu puikam bijis jāiet. slīkuši daudz cilvēki, kuŗu dvēseles bieži spokojušās. Arī velnu varēja pie upes sastapt dažādos veidos. Puika nebijis tālu no upes, kad - nezi kur gadījies, kur ne - priekšā nostājies svešs puika un vedinājis spēkoties. Mūsu puika nolicis krūželi pie malas, drošs būdams, sācis ar svešo lauzties. Jutis, ka svešais bijis spalvains un ass. Nu tikai sapratis, ka tas ir pats nelabais. Velns vilcis puiku uz upes pusi, bet tas tik saucis: «Puika, neapgāz krūželi!» un attālinājies no upes. Spalvainais sācis ņemt pār puiku pārsvaru, te iedziedājies gailis un melnais ieskrējis upē, ka nobrākšējis vien. Puika nodrebinājies un paķēris savu nesamo skriešus devies pie tēva.