5. H. Skujiņa Smiltenes pagastā.

Priekš daudz gadiem dēls ar savu vecu slimu tēvu pērušies Krauķu (māja Aumeisteru pagastā) pirtī. Tēvs nevarējis vairs lāgā nomazgāties un saģērbties. Dēls viņu nešus nesis no mājas uz pirti un atpakaļ. Dēls noskaities, ka tēvs tik ilgi mazgājas un ģērbjas, un dusmās kliedzis «Rau' tevi velns!» un aizgājis uz istabu. Slimais saimnieka tēvs bijis jau kreklu uzvilcis, Kāds to sagrābis pie pleciem un uzvēlis sev uz muguras. Saimnieka tēvs domājis, ka tas ir viņa dēls. Bet ceļš izlicies gaŗš, lai gan pirts bijusi no istabas tikai dažus soļus. Saimnieka tēvs sācis salt un lūdzies, lai nesot ātrāki. Nesējs atbildējis: «Pa soli verste! Pa soli verste!»

Nesējs bijis velns. Viņš saimnieka tēvu aiznesis uz Lizītes riju, Cēsu tuvumā, un rijā nosviedis uz klona.

Kad saimnieka tēvs atžilbis no sviediena un ieraudzījis velnu, tad no sākuma nobijies. Velns mācies saimnieka tēvam virsū. Saimnieka tēvs pārmetis krustu. Velns atlecis no saimnieka tēva gabaliņu nost un dusmās kliedzis: «Zibini vien, cik gribi! Gan es tevi tāpat apēdīšu!»

Saimnieka tēvs lūdzis Dievu un metis krustus. Velns tam mācies virsū un sācis to žņaugt. Bet uzreiz dziedājis gailis un velns lādēdamies aizgājis un pazudis uz krāsns augšas.