7. Pločkalns un Vīdneris Skrundā. Brīvzemnieka Sborņik, 274, 134. LP, VII, I, 43, 22.

Leišos dzīvoja bagāts, bet sīksts rabīneris. Šis rabīneris pie tā visnabagākā žīdeļa negājis bez sudraba rubļa, ja vajadzējis kādam bērnam vārdu dot. Reiz pie viņa atbrauc kučieris lepnā karītē, četri meļņi priekšā, un lūdz rabīneri līdz braukt: kungs esot licis lūgt; būšot samaksāt, cik tikai vajaga, kaulēties nekaulēšoties. Rabīneris vaicā: «Vai tālu jābrauc?» - «Nav tāluu tā ap četri jūdzi.» Rabīneris pabrīnījās, ka līdz šim nekā nav zinājis: tik tuvā apkaimē žīdu bagātniekam dēls piedzimis. Viņš sapošas, paņem savu nazi ar visu citu, kas žīdu krustībās vajadzīgs, un aizbrauca. Kučieris laida un drīzumā nobrauca pie bagātnieka. Rabīneris redz, ka apstājušies pie lepnas pils, tādas pils, kādu nekad nebija redzējis. No pils iznāk kungs pretim, ieved rabīneri iekšā un izrāda savu lepno dzīvokli. Rabīneris priecājās un domāja: «Re, kur man būs labs smēliens!» Kungs tad vēl parādīja vienu istabu, kas bija pilnumu pilna ar maziem šķirstiņiem un šķirstiņos visos ir zelta un sudraba nauda. Bet nu kungam vairāk nebija vaļas: sabrauca citi viesi - viņš iztecēja tiem pretim. Rabīneris pa to laiku iegāja pie cienmātes un tērzēja ar to. Cienmāte viņam saka: «No visiem, kas šai namā, tikai es ar šo bērniņu esam dzīvi cilvēki - visi citi ir gari; kad pabeigsi apgraizīt, tad kungs tev sniegs naudu; bet neņem to, citādi tev nāve.» Rabīneris izbijās un labi redz, ka nav vis pie laba kunga atbraucis. Te ienāca kungs un pavēlēja nodarīt, kas darāms. Rabīneris padarīja visu, kā pienākas. Pēc tam kungs neveda viņu naudas istabā, sacīdams: «Grāb naudu, cik tīkas! » Bet rabīneris atsaka: «Naudas negribu: es visu to darīju no laba prāta.» Tad kungs sacīja: «Tā tava laime, ka neņēmi no manis naudu, citādi tu būtu beigts! Tagad tevi atlaižu.» Nu kungs viņu ieveda citā istabā, tur bija nagla pie naglas tai istabā un katrā naglā karājās atslēgu virkne. Kungs teica rabīnerim: «Lūko atslēgas cauri un ja atroni pazīstamu virkni, to ņem līdz.» Rabīneris skatījās, skatījās; beidzot atrada savu atslēgu virkni un rādīja to kungam. Kungs atsaka: «Ņem šo virkni, tās atslēgas ir sīkstuļu un bagātnieku atslēgas.» Pēc tam kungs izveda viņu laukā, lai iet uz mājām. Rabīneris gāja kājām uz mājām, bet tavu ķibeli! - kur kāju speŗ, strieg bez gala, ka ne no vietas tikt. Visu nakti un visu otru dienu rabīneris novazājās pa purvu, kamēr beidzot tad izkūlās. Pirmo, ko satika, tam tūdaļ vaicāja: «Vai vēl tālu līdz rabīneŗa mājām?» Bet satiktais nezin ne rabīnera mājas, ne arī tādu pilsētu. «Nu, kurš pilsēts te tas tuvākais?» «Maskava! » Rabīneris saķēra galvu, pārbrīnīdamies, kā uz turieni aizkūlies, kā ne, un nezin pats vairs kā pārtikt mājā, jo nebija ne graša naudas klāt. Veselus 7 gadus rabīneris sastaigāja, kamēr pārnāca mājā. Un nu viņš sāka gluži citādi dzīvot: neņēma no nabagiem ne graša par apgraizīšanu.