Velni nes cilvēkus pa gaisu.

8. H. Skujiņa Smiltenes pag.

Klaušu laikos Smiltenes muižā bijis traki nejauks stārasts. Tas klaušiniekus visādi nerrojis. Kad muižā labību kūluši, tad katrs klaušinieks paņēmis no mājas sev līdz mazu kulīti, to piebēruši muižas rijās ar labību un uz māju ejot aiznesuši, jo to gadu labība bijusi slikti paaugusi. Bet stārasts to dabūjis zināt un naktīs lūrējies ap rijas pakšiem, un kuŗu noķēris labību zogot, tas sestdienas vakarā dabūjis divdesmit koku pa muguru, kā āmen baznīcā. Jau vairākus stārasts noķēris labību zogot.

Beidzot viens dūšīgs smilteniešu saimnieks nodomājis stārastu pārmācīt. Viņš noslēpies rijas tuvumā un gaidījis stārastu. Citi kūlēji piedarbā jau izlaiduši metienu un sākuši kult. Drīz vien nācis stārasts un pa paradumam lūrējies gar pakšiem. Saimnieks pielavījies klusu stārastam no muguras puses, sagrābis to aiz apkakles, uzsviedis sev uz muguras un laidies, cik maz mācējis, uz Tepeŗa ezera pusi. Kad aizskrējis ezera malā, dziedājis gailis. Saimnieks no visa spēka sviedis stārastu ezerā. Pats atkal ne krusta nemetis, skrējis atpakaļ uz riju.

Otrā dienā visa muiža jau zinājusi, ka pagājušo nakti velns nesis stārastu no rijām uz Tepeŗa ezeru un iesviedis ūdenī. Kārtinieki smējušies, bet muižas ļaudis ticējuši.

No tās reizes stārasts nekad vairs tumsā nelūrējies gar rijas pakšiem.