1. H. Skujiņa Aumeisteŗu pag.

Vecais Krauklis krēslā gājis no Vandariem uz Tērčiem Aumeisteŗu pagastā. Viņu pabraucis lepns kungs, melnā karītē un diviem vareniem zirgiem priekšā.

Nu, vai negribot pabraukt, prasījis kungs. Kādēļ tad nu ne, ja tik kungs vedot.

«Nu, lai kāpot iekšā!» tā atkal kungs. Vecais Krauklis ierausies lepnajā karītē un nosēdies kungam līdzās.

Vai šis zinot, kas tie esot par zirgiem, kas esot priekšā, prasījis atkal kungs. Ko nu - vecais Krauklis jau nezinājis. Tad kungs stāstījis un rādījis. Lūk, tas esot viņa paša (Kraukļa) vecais lielkungs un otrs esot Klōta lielkungs. Nu Krauklis manījis, kas tas par kungu ir, un viņam palicis bailes.

«Uzpīpēsim! » teicis kungs un iedevis Kraukļam varenu cigāru. «Bet uguns - vai tev ir?»

Nē, Kraukļam nebijis nekā. Kungs rāvis ar pirkstu sev gar zobiem un pirksts aizdedzies. Abi uzpīpējuši. «Nudie', tas ir tas velns,» nodomājis Krauklis un sācis pie sevis Tēva reizi skaitīt. Bet velns jau tāpat, kā Dievs visu zinot, un uzreiz prasījis: «Tev gan, laikam, ir no manis bailes?»

Jā, ko tad? Kraukļam bijis bailes no velna.

Vecais Krauklis pabraucies vēl gabaliņu un tad teicis: «Nu man jākāp ārā.»

Velns apturējis zirgus un izlaidis veco Kraukli. Šķiroties viņš iedevis

Kraukļam vēl cigārus un aizbraucis uz Aumeisteri. Vecais Krauklis aizgājis

mājā un gribējis palielīties ar velna dotiem cigāriem. Viņš grūdis roku ķešā

un izvilcis no turienes veselu sauju cūku sūdu. No cigāriem vairs nebijis ne

vēsts.

Piezīme. Šai un trim sekojošām teikām līdzīgas pasakas ir X. sējumā no 14. līdz 38. 1. p. Līdzīgu teiku ir vēl uzrakstījusi skolniece E. Līdeka Lubānā un nodevusi A. Aizsila krājumam. P. Š.