Velni moka cilvēkus.

2. H. Skujiņa Aumeisteŗu pag.

Muižas stārasts gājis naktī no Aumeisteŗiem uz Zaķu muižu. Pret Aumeisteru kungu kapsētu tas izdzirdis, ka viens ātri brauc no muguras puses. Stārasts tikko paspējis noiet no ceļa, ka piebraukusi lepna karīte, ko vilkuši divi zirgi. Karītē sēdējis lepns melns kungs ar spīdīgu cilindri galvā. Kungs licis kučēram apturēt zirgus un sacījis: «Nu, nāc, sēdies iekšā, es tevi pavedīšu!»

Stārastam bijis bailes un tas aizmetis sev krustu priekšā. «Nu, nu, nezibini, nāc iekšā!»

Kad stārasts vēl negribējis karītē kāpt, tad kungs to ar elpu ierāvis iekšā un nosēdinājis sev līdzās.

«Tev laikam no manis ir bailes?» prasījis stārastam svešais kungs, kas bijis velns.

Jā, stārastam bijis balles. Tad kungs izvilcis no ķešas resnu cigāru un iedevis to stārastam. Stārasts saņēmis cigāru un gribējis aizpīpēt, bet neatradis šķiltavas.

«Tev nav uguns?» prasījis atkal velns un vilcis ar pirkstu sev gar zobiem. Ugunis vien nošķīdušas un velna pirksts aizdedzies. Tad velns piegrūdis degošo pirkstu pie stārasta cigāra un arī tas aizdedzies. Pie krustceļiem velns palaidis stārastu, lai iet un noprasījis: «Vai tu pazīsti to zirgu, kas ir kreisā pusē?»

Ne, stārasts nepazinis.

«Nu, ej un pacel tam priekšas kāju.»

Stārasts piegājis un pacēlis zirgam vienu priekšas kāju. Auksti drebuļi pārskrējuši stārastam pār visiem kauliem - tā bijusi cilvēka roka!

«Skaties zirgam purnā!» teicis atkal velns.

Stārasts paskatījies - tas bijis vecu vecais Aumeisteŗu lielkungs.

«Vai tagad pazini?» prasījis atkal velns. «Jā, pazinu gan!» atbildējis stārasts.

Uzreiz velns ar visu karīti pazudis, it kā caur zemi izgāzies. Kad stārasts aizgājis mājā, tad pie uguns apskatījis velna

doto cigāru. Tas bijis resns cūkas sūds, kas bijis līdz pusei nogruzdis.