4. Alīda Dragone Palsmanē.

Reiz Jaungada nakti viena meita gājusi uz Palsmanes baznīcu. Pēc sprediķa meita iegriezusies pie draudzenes, kas dzīvojusi vecajā baznīcas krogā. Abas nodzīvojušas kopā līdz desmitiem vakarā, bet pēc tam šķīrušās. Draudzene meitu pavadījusi līdz Palsas tiltam un pēc tam šķiroties iedāvājusi melnu gaili. Lai gailis nenosaltu, meita to ietinusi vilnānē. Tālāk meita gājusi viena pati. Ejot gar Palsmanes pili, meita izdzirdusi dzīru dziesmas. Pils logos arī vēl spīguļojis uguns. Meita nogriezusies no lielceļa un gājusi taisni caur kapsētu.

Ārā plosījusies vētra, un meita ciešāk ietinusies vilnānē, tomēr viņa vēl salusi. Meita gribējusi iet jau atpakaļ, kad pretim ieraudzījusi braucam melnu braucēju. Meita lūgusi, lai viņu aizvedot atpakaļ uz Palsmani. Braucējs bijis ar mieru, un meita iesēdusies kamanās. Mazu gabaliņu pabraukusi, meita izdzirdusi, ka zirgi vaid un klusi sarunājās: «Kam toreiz siti kūlējiņu! - «Kam situ? Vai nu redzi, vainu griez vēl uz mani! Situ tad, kad tu man liki. Biji mūsu vagārpapa, bet nu velnam tapi par zirgu.» Meita tālāk nedzirdējusi, jo melnais braucējs strauji nogriezies no ceļa un braucis taisni pa upi uz pils pusi. Pret pili zirgi sākuši atkal runāt: «Muļķis jau tu toreiz biji, muļķis arī tagad esi.. Citu gadu vilksim treji. Tikko pulkstens vienu sitīs, melnais kungs no melnā kritīs!»

Pašlaik pulkstens sitis divpadsmit; un melnais gailis sācis dziedāt. Velns sabijies un iebraucis ar visu pajūgu Palsmanes pils parka stūrī. Šeit tūliņ pacēlies kalns. Jauna gada naktīs vēl ilgi pie pils dzirdēts meitu raudam un abus zirgus ķildojamies.