6. P. Lapsiņš Rūjienā. Etn. III, 1893. LP, VII, I, 846, 1.

Vienam saimniekam bijis senlaikos mājas dievs, caur ko saimnieks gan ticis turīgs vīrs, bet mājas dievs tam nekāda miera nedevis. Kad saimnieks laukā izgājis, tad šis vienmēr mājā pie loga sievai prasījis: «Baba, vai Mača mājā?» Sieva, nabadzīte, nekā nav drīkstējusi atbildēt. Kad atbildējusi «jā», tad nācis iekšā un prasījis bērnus. Kad atbildējusi «ne», tad gājis uz ceļa vīram pretī un to vārdzinājis. Kādreiz Mača bijis jāšus laukā. Vakarā pārnākot bijis šis pretī un rāvis vienmēr no zirga muguras zemē. Kā šis pa vienu pusi uzkāpis, tā bijis pa otru pusi zemē, kamēr vīrs beidzot kājām aizgājis uz māju. Mājā šis vienmēr naktī nācis pie gultas un prasījis: «Vai dosi vistu ar cālēniem (sievu ar bērniem)? Kad apsolījis, tad bijis ar mieru. Bet kad kāds bērns mājā bijis, tad arī šis bijis katru nakti klāt. Neviens bērns tam saimniekam neesot uzaudzis, jo katru nelabais drīz pēc dzimšanas paņēmis. Gan lūkojuši audžu bērnus pieņemt, bet arī tiem nav gājis daudz labāki. Vienu tādu nelabais uznesis mājas paspārnē salmos, tā ka rītā tikai ar mokām varējuši dabūt ārā. Un tā bijis katru nakti, kamēr beidzot tak bijis jādod atpakaļ īstiem vecākiem.