8. Jūlius Egle Gulbenē. Zin. Kom. kr. LP, VII, I, 426, 2.

Viens kalps rudens naktī bijis pieguļā pie zirgiem un naktī nācis uz māju kult. Te ceļā tam aizgājis tāds balts priekšā un nelaidis garām. Kalps domājis: «Nu tas mūsu Kārlis, puisis agrāk piecēlies par mani, iznācis mani biedēt!» tādēļ teicis: «Ej tu nost! Ko tu te niekojies!» Bet baltais neiet vis nost, grib lauzties ar kalpu. Tad kalps krīt baltajam matos un nu plūcas un laužas. Bet baltais tiek virsū, spiež kalpu vai nost pavisam. Nu kalps iesauksies: «Dievs tevi sodīs, Kārli, ja nelaidīsi mani vaļā!» Kā to izteicis, baltais izputējis. Tas esot bijis vells.