10. Juris Upītis Gatartiešu Mīlakšos. Zin. Kom. kr. LP, VII, I, 425, 1.

Jaukā pavasaŗa dienā darbinieks sējis ecēšas un pusdienas laikā piekusis apgulies uz savu patlaban sasieto ecēšu bērza pakrēslā. (Šā bērza vietu vēl šodien sauc par Čūsku bērza vietu.) Tā gulēdams, darbinieks ieraudzījis vienu jaunkundziņu uz viņu nākam. Melnas drēbes tam bijušas mugurā, melna trīsstūŗu cepure galvā un viss jaunkundziņš kopā daudz ja bijis četri pēdi gaŗumā; bet izskats tam bijis, nudien, gluži pēc velna. Un tā nu jaunkundziņš piegājis pie darbinieka, uzgūlies šim virsū, spiedis neganti un nelaidis ne lūdzams augšā. Lai gan nejēga bijis tik mazs, tad tomēr bijis tik stiprs, ka darbinieks nevarējis neviena locekļa pakustināt. Ātrāk no melnā jaunkunga neticis vaļā, kamēr gani dzinuši lopus gaŗām, tad pazudis; bet ecēša, uz kuŗas darbinieks gulējis, bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem.