16. F. Neilands Talsos, T. Dzintarkalna krājumā.

Priekš vairāk kā simtu gadiem Mieguzes muižā dzīvojis vagārs, kas kalpojis velnam un darījis daudz jaunu darbu. Vienā ziemas vakarā vagārs sūtījis cūkganu uz riju pēc skalu kokiem. Cūkgans gan sacījis, ka viņam esot bailes, bet tas nekā nelīdzējis. Vagāra sieva, kas bijusi dievbijīga, redzēdama, kas zēnu sagaida, piesaukusi cūkganu pie sevis, noskaitījusi pātarus, aizmetusi krustu un sacījusi: «Lai Dievs tev palīdz!» Cūkgans aizgājis uz riju un arī atnesis skalu kokus. Vagārs tos paņēmis gluži vienaldzīgi un uzlicis uz ārdiem. Reiz vagārs piegājis pie muižas darbiniecēm un sacījis: «Meitas, vai gribat jaunkungu redzēt?» Meitas jokodamās atbildējušas, ka gribot gan redzēt. Vagārs piegājis pie loga, pasvilpojis, pamājis ar roku un tad iegājis kambarī. Tūdaļ arī atnācis jaunskungs un iegājis kambarī pie vagāra. Bet tikko durvis bijušas aizvērtas, tūliņ kambarī bijis dzirdams negants troksnis. Darbinieces sabijušās no trokšņa, izskrējušas no istabas laukā pie kalpiem un izstāstījušas tiem visu, ko dzirdējušas un redzējušas. Kalpi nu ienākuši vagāra kambarī, bet jaunkunga vairs nav redzējuši, tikai vagārs bijis saskrāpēts un uz grīdas bijis ar krītu uzvilkts apaļš riņķis.