19. H. Skujiņa Aumeisteŗu pag.

Agrāk reiz noticis tā. Saimnieks ar saimnieci aizbraukuši uz bērēm. Viņi pateikuši ganu puikam, lai vakarā atnāk uz bēŗu māju un aizbrauc zirgu, viņi jau atnākšot uz māju kājām.

Gans sadzinis vakarā lopus leidarā un gājis uz bēru māju pēc saimnieka zirga. Bērnieki vēl nebijuši no kapsētas atbraukuši. Gans gaidījis, gaidījis un tomēr nevarējis sagaidīt. Viņš gājis uz māju. Kad māja nebijusi vairs tālu, tad gans uzreiz dzirdējis, ka viņam no pakaļas viens ātri brauc. Braucējs bijis jau pavisam tuvu un ganam licies, ka jau jūt uz sava kakla zirga elpu. Viņs ātri nolēcis no ceļa, lai braucējs to nesabrauktu. Braucēja bijusi balta sieviete. Viņa braukusi ar baltu zirgu, kam kājas nemaz pie zemes nemetušās. Kad braucēja bijusi pret ganu, tad acumirklī pazudusi. Tas esot bijis velns ar utu vezumu.

Gans nobijies un skriešus vien ieskrējis mājā. Otrā dienā ganam nebijis nevienas vīlītes, kas nebijusi pilna ar utim. Utis nevarējuši nekā izdzīt. Beidzot ganu no jaunuma atlaidusi viena vecene. Viņa novārdojusi sāli un ūdeni, sāli izkausējusi ūdenī un ganam tas bijis jādzer. No tās reizes utis atsitušās.