24. Jānis Gavars Daugavpils Preiļu pag. J. Rupjā kr.

Vīnu reizi dzeivuoja vecīts ar veceli, jīm beja vīna meita. Nabeja jī boguoti, nabeja ar nabogi. Kad meita izauga lela, tad vecīts teica uz veceli: «Kam tu meitas namuoci nikaidu dorbu struoduot, a ni sprēst muoci, a ni aust, kū tad jei pī veira izguojusi dareis?» Atbiļd vecele: « Jei vēļ ir jauna meitine, vai tad napītyks laika, sastdīnys vīn vokorim jai izmuoceit buobu dorbu?»

Kad suoka muote meitu muoceit aust audaklu, meitai audaklu aust cīši patyka, jei kotru vokoru ilgi sēdēja un aude audeklu. Vysi ļauds guoja gulātu par nagaru laiciņu, kai satymst, bet tei meita guoja gulātu jau pēc pušnaktim. Vīnu reizi muote uz jū suoka buortīs: «Kas tev, meit, par mūdi, tai ilgi nu vokora sēdēt , vysi ļauds aizīt gulātu, a jei sēd, vīna poša auž leidz pušnakts. Kai vēļ kurū vokoru, a kai sastdīnys vokoru tak pavysam našmuki sēdēt leidz pušnakts. Dīvs par tū var nūstruopēt, a vēl ļauds soka, ka tam cylvākam ejūt valns paleigā, kas sastdīnys vokorā ilgi sēd.» Muote uz meitas tai nūsabuore, nūsabuore un tei runa tal i atlyka, meita pavysam juos i naīvāruoja.

Vīnu sastdīnys vokoru meita aude audaklu, laiks jau beja dreiži pi pusnakšu. Īguoja nazkaids puiss ustobā un pasacēja: «Dīvs paleidz!» Meita atteica: «Paldīs.» Puisis vaicuoja meitai: «Kai labi īt ar aušonu?» Meita atbildēja: «Nikas gon, leidz šam beja labi, vot juoīt jau gulātu, vysu laiku aužu, aužu jau ažno rūkys suopēt suoka.» Tad tys puiss soka: «Es tevi atpyutynuošu, tu pasēdi, a es paausšu, maņ ar byus eisuoks laiks.» Meita soka: «Kū tu munu audaķlu aussi, vai tad es poša nanūausšu?» Puiss meitas namoz naklausa, sāstās pī audakla un auž. Te uz reizes nūtryukst divas pakuojys (paminas), nu audejs syuta meitu, lai pakuojys pīsīn atkaļ kluotu. Meita palīn zam stakļu, pīsīn pakuojys. Līnūt nū staklēm, meita īrauga, ka tam puišam beja zyrga kuojys. Meita puorsabejuse izīt nū staklem un īrauga vēļ, ka tam puišam beja ari aste. Tad jei īdūmuoja, ka te na kas cyts, kai valns. Valns kai myn, i ūtru reizi pakuojys nūtryukst, sy uta jis vēl meitu, lai dasīn pakuojys. Meita nūsabejuse soka uz valnu: «A man jau sluobai tyka, cīši: seņ ēžu, juoīt jau gulātu.» Valns tyuleņ tryukuos nu stakļu un teice uz meitu: «Pagaidi! ēst tyuleņ atnesšu.»

Valns izīt nū ustobas uorā pēc ādamuo, bet meita tyuleņ ar nuotynu dīgu aizsēja durovas un poša skrēja mudri pī tāva, kur tāvs gulēja, un mūdynuoja jū, a tāva nikai navarēja izmūdynuot, skrēja pī muotes, muotes ar neizmūdynuoja. Tad nūskrēja pī tāva, īkuope gultā un paleida zam tāva apsagas. Te klausuos, tai i atduņ zem's, kai valns skrīn. Pīskrīn valns pī durovom, gribēja tikt ustobā īškā, bet navarēja dēļ tam, ka durovas beja aizsītas. Cykom lyni izstuostēja sovus grākus valnam tam laikam aizdzīduoja pušnakšu gaiļi. Meita klausuos, ka nazkas brukš aiz durovom un zems vīn nūdun, kai valns aizskrīn atpakaļ. Tad meita izmīdynoj tāvu, muoti un stuosta sovus nūtykumus. Kad meita izstuostēja, kas nūtika, tad muote soka: «Redzi, meit, es teiču, ka sastdīnys vokorā ilgi navar sēdēt, skot jis tevi byutu nūžņaudz's, ja gaiļi nabyutu dzīduojuši, un tovu dvēseli byutu pajēm's. »

Kad reitā izguoja uorā, aiz durovom atroda myrūni ar vysu grobu. Kai prūtams, tys myrūns beja nasts ēdiņam dēļ meitas. Nu tuos reizys meita nikod sastdīnys vokorā naaude.