25. M. Garkolne no 76 g. v. Īvas Staleidzānes Atašienē. Latvju kultūras kr.

Vacs soldots, nūdīnējis divdesmit pīci godi, guoja uz sātu. Beja korsts vosoras laiks. Vysi ļauds struoduoja ap sīnu, un soldots navarēja dabuot nikur paēst. Īt soldots un redz, ka brauc pa ceļu ļauds ar vysu sovu montu. Pīguoja soldots pi braucējim un prosa: «Nu kurīnes un uz kurīni braucit?» Braucēji pastuostīja soldotam; ka jī brauc nu muižas aiz kolna, ka muižā navarūt dzeivuot, jo asūt pylns valnu. Dīnā valni nikuo nadorūt, bei nakti muižā nivīns cylvāks navarūt palikt. Soldots stuosta, ka jam ēst gribūtīs, bet ļauds atbildēja: «Muižā tev ēst nikas nadūs!»

Muižas ļauds aizbraucja sovu ceļu, bet soldots īt tuoluok uz muižas pusi. Napaguoja soldots nicik tuoļi, jam prīškā aizguoja juotnīks, nūstuoja un baroj zyrgu ar pluocini. Tys juotnīks beja muižas valns. Soldotam sailas tak, bet prasīt jis nu juotnīka pluociņa naprasīja. Juotnīks pabaruoja zyrgu un pazuda, bet soldots īt tuoļuok uz muižas pusi. Īt soldots un redz, ka jam priškā īt vecīts ar kulīti. Tys vecīts beja Dīvs. Guoja, guoja vecīts un nūkrita juo kulīte. Soldots klīdz: «Vecīt, vecīt, kulīte nūkrita!» Bet vecīts naatsavēra atpakaļ un aizguoja sovu ceļu. Soldots pīguoja pi kulītes un pacēļa jū. Kulītē beja maizes gobols, kuru soldots ar soldonu muti apēdja. Ēst soldotam vairs nasagribēja, bet īsagribēja dzert. «O, ka byutu, kas soldans skuobs, kū dzert!» padūmuoja soldots. Atver solduots kulīti un redz: kulītē ir butele dzērīna. Soldots ar soldonu muti atsadzēra un aizguoja uz tuos muižas pili, kurā dzeivuoja valni. Soldots īguoja pyrmā pils ustobā un redz: cīši smuka meita sēd un skaisti dzīd, ustobas koktā stuov divi meikstas gultas. Soldots dūmoj: «O, labi byutu puorgulēt ar itū meitu vīnu nakti!» Tei meita beja valns, kura gribēja īkārdynuot soldotu. «Nā, nagulēšu!» padūmuoja soldots un īguoja ūtrā ustobā. Meita puorstuoja dzīduot. Ūtra ustoba beja pylna škierstu pīstatīta. Soldots izguoja nu ūtras ustobas un īguoja trešā ustobā. Trešuo ustoba beja vysā tukša. Pakluoja soldots sovu mēteli un dūmoj: «Ka byutu svētīts kreits, apvilktu riņķi apkuort, lai valni natyktu kluot!» Pasavēra soldots kulītē: ir kreita gobols. Izvylka soldots nu kulītes kreitu, apvylka riņķi, atsagula un guļ. Atskrīn uz jū duorzinīks un soka: «Kai tu te vari gulēt?»

Gribēja duorzinīks, kurs beja valns, saķert soldotu, bet nikuo; par riņķi navarēja puori tikt. Duorzinīks aizskrēja un atskrēja daudz malnu kaču. Gribēja kači skrīt pi soldota, bet par riņki navarēja tikt puori. Na par garu laiciņu atīt kungs un gaspaža. Kungs atnesja maisu un pīslēja koktā, bet gaspaža galu un buteli brandīna. Tad kungs sokū soldotam: «Par valnu izdzeišonu mēs tev labi samoksuosim. Ej šur, pajem itū maisu ar zaltu un dzersim vysi reizē!» «Nesit, šur, es pajemšu,» atbildēja soldots. Kungs nas brandīnu un gaspaža gaļu, bet par riņki puorīt navar. Tai jī, naapmuonījuši soldota, aizguoja. Tys maiss beja pylns pīlykts zyrga stropulu, gala beja saritynuots tuorps un brandīns oss nazis. Otkon saskrēja kači un kaids kačs soka: «Muns bruoļs ir par pārkyuni un tyuleņ spers. Sabēgsim kotlā, lai itū

cylvāku nūsyt!» Kači saskrēja kotlā, soldots tyuleņ pīsacēļa un aizlyka kotlu ar vuoku, bet pats atsasēda sovā riņķī. Kai spēŗa pārkyuņs, tai vysus kačus saspuordīja smolkim gobolim, bet soldots sēd dzeivs un vasals. Īskrēja ustobā pats golvonais valns, un, īraudzējis soldotu dzeivu, soka: «Dzeivoj pats šite, myusus izdzeivuojis!», un aizskrēja.

Soldots cēļās reitā, izstaiguoja vysas ustobas, bet vairs nabeja ni meitas, ni šķierstu. Palyka soldots dzeivuot muižā un dzeivoj laimīgi.