26. Jūlius Egle Gulbenē. Zin. Kom. kr. LP, VII, I, 268, 1.

Vienā mājā dzīvojis viens saimnieks, viņam bijusi pazudusi nauda, tādēļ nogājis pie viena burvja, lai uzbuŗ, kas to naudu paņēmis. Bet uz burvi iedams, paņēmis savu mazo dēlu līdz. Puika bijis stipri sasalis, tādēļ uzcēlis to krāsns augšā un pats iegājis pie burvja un sācis runāt par pazudušo mantu. Burvis iegājis rijā pie krāsns, piesitis ar kāju un saucis: «Krēpaini, nāc ārā!» Te arī iznācis no krāsns liels zvērs lielām krēpēm, grozījis degunu uz vienu, uz otru pusi un sacījis: te esot cilvēku smaka, lai paskatoties, vai neesot kāds ienācis! Burvis apskatījies un sacījis, ka neesot. Tad Krēpainis iesācis stāstīt: to naudu esot apēdusi tā melnā govs, kas esot pie durvim, bet lai tā nesakot, ka govs apēdusi, lai sakot, ka kalpone esot nozagusi. Par to viņš (saimnieks) tad kalponi nositīšot un, naudas pie tās neatradis, pats pakāršoties; tā šiem tikšot divi dvēseles. To teicis, Krēpainis iegāja atpakaļ krāsnī. Burvis tā izstāstījis saimniekam, kā Krēpainis pavēlējis. Nu saimnieks gājis uz māju kalponi kaut. Bet viņa puika ceļā pateicis visu, ko krāsns augšā bij noklausījies. Tad saimnieks pāriedams tūliņ nokāvis to govi, kas bijusi pie durvim, un patiesi atradis govī naudu. Meita tā palikusi dzīva. Bet burvis par to, ka pareizi neizbūris, pārplīsis.