27. V. Zavharska no 96 g. v. O. Krusta, Sakstagala pag.

Vīnu reizi dzeivuoja uz šuo pasauļa vīns cylvāks, kuram beja vuords Jezups. Vīnu reizi itys Jezups nūvedja uz mīsteņi vazumu sīna un puordevja. Laiks beja zīmu, Jezups brauc atpakaļ uz sātu un naredzēja, kai jam nu kārmyna izkrita moka ar vysu naudu un tyka rogovuos, kur beja palykuša drusku sīna. Atbraucja Jezups uz sātu, atjiudzja zyrgu, pastatēja klāvā, a par naudu jis vēļ nasagivuos. Rogovys stuovēja uorā un tī beja palykuša drusku sīna. Daguoja pi rogovu gūvja un apēdja ar vysu sīnu tū moku ar naudu. Cik tī laika puorguoja - sazatvēra Jezups, ka nav naudys. Jis meklēja, meklēja, bet navar atrast.

Tūlaik jis lykuos uz dāla sīvys, un runoj: «Tu nu manis atzogi naudu,» un suoka jū sist. Cik tī jis jū lomuoja un syta, bet jei kai najāmja un naredzēja tuos naudys, nikai navarēja pīzazeistīs par vaineigu. Kū darēt Jezupam? Jis aizjiudzja zyrgu un brauks pi taidys buobys, kura aizzajāmās ar burim, un tyuleņ izzynuos, kas pajāmja juo moku ar naudu. Jezups izbraucja nu sātys un ar sevim pajāmja meitini, pīcu godu pļemineicu. Kod Jezups atbraucja pi tuos buobys, jī jū naatroda sātā. Meitiņa ceļī puorsola. Jezups pasādynuoja meitini uz cepļa, a pats izguoja uorā, kur jis sazatopa ar tū buobu buru, un rozstuostēja jai, ka pi juo nazkas nūzoga naudu ar vysu moku. «Labi!» pascēja buoba, un lyka Jezupam pagaidēt uorā, a iei īguoja ustobā, Jezups palyka uorā. Buoha īguoja ustobā nazkū parunuoja, pazacēļa greida un nu greidys zamaškas izleida uozīts un suoka runuot: «Naudu tuo zemnīka Jezupa apēdja gūvja, kur beja rogovūs ar tū sīnu, bet tu Jezupam narunoj tai, a pasok, ka naudu nūzoga juo dāla sīva. Jezups dāla sīvu nūsiss, a myusim byus vīna dvēseļa.» Uozīts, ītūs vuordus pasceidams, tī pat iznyka. Itys uozīts beja pats valns nu alnis. Meitiņa, sādādama uz cepļa, vysu dzierdēja un redzēja. Jezupam buoba rozstuostēja, kur ir juo nauda, bet tai pascēja, kai jai runuoja uozīts, kab dvēseļi sagiut. Jezups ar meitini atbrauc uz sātu, meitiņa īskrēja ustobā un rozstuostēja vysu, kū tī runuoja uozīts ar buobu, a Jezups uorā atjiudzja zyrgu īvedja klāvā. Jis atguoja uz ustobu un gribēja sist dāla sīvu, bet jam nadevja, un rozstuostēja, kū redzēja meitiņa. Jezups pajāmja nūkova gūvi un atroda juos vādarā moku ar vysa naudu. Itei meitiņa beja par eņģeli, kas sorguoja Jezupa dvēseli.