29. H. Skujiņa Amneisteŗu pag.

Vecos laikos izdienējis zaldāts nācis no poliem uz māju. Viņš bijis nodienējis ķeizaram 25 gadi. Naudas un mantas tam nekādas nebijis. Zaldāts gājis gar kapsētu. Viņš pamanījis ka viens cilvēks rok miroņu no kapa ārā. Zaldāts iegājis kapsētā un prasījis, ko viņš te dara. Racējs atbildējis, ka viņš rokot miroņu ārā, jo viņam zārkā esot dievmaizīte, ko tam mācītājs devis vakarēdienā un kuru tas neesot noēdis. Tad racējs, kas bijis velns, aicinājis zaldātu palīgā. Jā, zaldāts bijis ar mieru palīdzēt, ja tik velns tam labi samaksā. Velns apsolījis zaldātam pilnu cepuri zelta naudas. Zaldāts sācis rakt un velns aizskrējis pēc apsolītās naudas.

Zaldāts izracis mironu un izņēmis tam no galvgala dievmaizīti. Bet tai pašā brīdī dziedājis nāburgos gailis. Smiltis sabrukušas atpakaļ kapā un zaldāts vairs neticis ārā.