2. M. P. Lodziņš Sērpilī. LP, VII, I, 271.

Vagārs gājis no savām mājām uz muižu un ceļā saticis velnu. Gājuši reizē sarunādamies un ieraudzījuši puisēnu ceļa malā cūkas ganām. Puisēnam lielais vepris bijis iegājis kartupeļu gabalā un kā nu pamanījis vagāru, skrējis veprim pakal, kliegdams: «Kaut tevi velns parautu, tādu negantu vepri!» Vagārs, to dzirdēdams, piebikstījis velnam: «Klausies, tev sola vepri un tu neņem; es viņu tūlīt paņemtu.»

Velns atsacījis: «Lai stāv vepris! ganiņš ir bārenis: ja es paņemšu vepri, saimnieks gaužām pērs un dauzīs un viņam nav neviena, kas aizstāv; bez tam puisēns jau to nerunāja no visas sirds.»

Vagārs palicis klusu. Gājuši tālāk un dzirdējuīi bērniņu gauži raudam. Māte pļāvusi rudzus, nebijis vaļas mierināt, tādēļ dusmās izsprucis tas vārds: «Kaut tevi velns parautu! Rudzi birst ārā, tēvs kalpo muižā, nav, kas rudzus pļaun, un tu mani neliec mierā pļaut. »

Vagārs, to dzirdēdams, piebikstījis velnam: «Klausies, tev sola bērnu un tu neņem; es viņu tūlīt paņemtu.»

Velns atbildējis: «Tik mātei ir, kā tā vienīgā meitiņa, un es vēl to pašu atņemšu; bez tam viņa šos vārdus nemaz nerunāja no tiesas, no visas sirds.»

Vagārs palicis klusu. Gājuši tālāk, muižas laukos darbinieki strādājuši un tiklīdz vagāru pamanījuši, tūliņ lādējuši, spļaudami: «Vagārs klāt atkal, kaut velns viņu parautu, to cilvēku bendi! nu jau būs atkal kādam ar koku pa muguru.»

Velns, to padzirdējis, vaicājis vagāram: «Klausies jel, tie runā nu vienreiz no visas sirds! Vai dzirdēji?»

«Ko tie!» vagārs īgdams atteicis, «tā jau ir suņu tauta: ne viņi klausa, ne viņi strādā!»

«Lai viņi šāda tauta, tāda tauta, bet patiesību viņi runā; no visas sirds runā, un tādēļ tu piederi man!»

To teicis, velns sagrābis vagāru, apgriezis galvu uz otru pusi, saspiedis čukurā, iegrūdis savā ādas somā un, sagriezies lielā viesulī, aizskrējis ar visu vagāru taisni uz elli.