4. Tapilnieks Kandavniekos. Jkr. II. LP, VII, I, 37, 11.

Pirmā verstī, ceļā no Kandavas uz Tukumu, pa kreiso roku stāv brangi augsts kalns. Te vecos laikos stāvējušas vēja sudmalas. Sudmalas uz renti turējis žīds. Žīds bijis ļoti nejauks cilvēks, kas krāpis un zadzis, ko vien tikai varējis, un nevienu svētdienu nesvētījis, ne kristīto, ne pats savu. Viņš ar velnu stāvējis tuvā draudzībā. Žīdam bērnu neesot bijis, lai gan viņš lūdzis pašu velnu, lai dodot viņam bērnu; bet velns arī nedevis. Kad vējš neesot bijis, tad velns esot griezis sudmalu spārnus, Bet velns viņam jau piesacījis, ka viņš viņu dzīvu paņemšot un arī sudmalas nepametīšot par tiem pūliņiem, ka sudmalas viņam jāgriežot. Kādu reizi žīds braucis ļoti piedzēris uz mājām. Braucot pie viņa piestājies pats velns un teicis, ka nu viņam jānāk līdz, jo esot ļaudis diezgan krāpis. Žīdiņš gan negribējis iet, bet velns izrāvis no ratiem un iespiedis padusē kā circeni un aizskrējis kā vējš projām, zirģeli turpat atstādams uz ceļa. Tikko velns paņēmis žīdu, tad arī sudmalas tūdaļ nogrimušas. Vēl ilgu laiku tur tai kalnā dzirdēts sudmalas rūcam un kristīto svētdienām. Vienreiz esot tur viens vecs, vecs vīriņš apgājis ap kalnu trīs reize&127; apkārt un šo, to nomurminājis lēnām, tad arī sudmalas apstājušās - nav rūkušas vairs un nevienu svētdienu nav dzirdēts kalnā dūcam.

Piezīme. Balsī 1889. g. nr. 21 Naudīšnieks raksta, ka Grauzdes muižas ļaudis viņos laikos atraduši Ievājā reiz vecu nabagu nomirušu. Muižkungs teicis, ka nabags esot spoku nomocīts, un tālab pavēlējis to turpat aprakt. Agrāki tam stipri ticēja, ka uz krusta ceļiem un spoku vietās nevarot gulēt, jo spoki samaitājot gulētājus, vai arī pavisam nomocot. Tāpēc tādus cilvēkus, ko atrada spoku vietās nomirušus, neraka kapsētā, svētā zemē, bet turpat, kur nomirušos atrada. L. P.