Velni nogalina cilvēkus.

7. A. Opsenbergs no P. Gedrovices Dobelē.

Blīdenes muižā klaušu laikos dzīvoja ļoti barga muižniece.

Vīra lielmātei nebija, jo tas miris drīz pēc salaulāšanās. Viņai bija nikns vagārs. Vienu rudens rītu muižniece uzdeva vagāram, lai vienā dienā nopļauj visu lielo muižas labības lauku. Ja tas šo darbu nepadarīšot, viņa vagāru nožņaugšot. Cauru dienu darbeniekiem bija jāpļauj vaiga sviedros, jo vagārs bija ļoti nežēlīgs un sita katru klaušenieku, kas drusku mēģināja atpūsties. Neļāvis ne pusdienu paēst. Vakarā gan ļāva drusku atpūsties un paturēt vakariņas.

Iepriekš atvestā labība tika iesērta un rijniekam uzdeva riju dūšīgi kurināt. Priekš pusnakts vagārs jau dzina darbiniekus pie kulšanas visu nakti līdz rītam. Izkultos salmus apskatīja lielmāte, vai tikai kāda vārpiņa nav neizkulta. Vagārs no rīkošanas piekusis sarunājās ar rijkuri. Tas vaicāja, kāpēc vagārs tik bargi apietas ar dzimtsļaudim. Vagārs drūmi atteica, ka lielmāte solījusi viņu nožņaugt, ja darbus nebeigs ātrāk kā citās muižās. Pēc kulšanas vagāram jāiet pie lielmātes tālākus rīko&127; jumus prasīt. Vagārs pie lielmātes durvim dzirdēja lielmāti iekšā prasot kādam naudu. Tas atbildēja, ka došot pēdējo reizi, tad lai sataisoties uz galu. Vagārs aiz bailēm iekšā negāja un tāpēc skatījās pa atslēgas caurumu. Viņš redzēja lielmāti runājam ar kādu mellā mētelī satinušos kungu, kam viena zirga, bet otra gaiļa kāja. Vagārs izbailēs pārmeta krustu un aizsteidzās pie rijkura redzēto izstāstīt. Rijkuris sacīja, ka velns nākšot pēdējo reizi pēc kādām nedēļām un tad lielmāti paraušot. Drīzi dabūšot labākus kungus. Piepēži lielmāte izskrēja neganta ārā un sauca vagāru. Rokā viņai bija liela nūja. Pārskaitusies viņa prasīja, kāpēc vagārs negājis pavēles prasīt. Vagārs gribēja aizbildināties ar t; ka negribējis viņas sarunu ar svešo kungu traucēt. Lielmāte dusmās sāka sist vagāru tik ilgi, kamēr viņš palika bez jēgas zemē guļot. Vagārs palika kādu laiku slims no briesmīgā pēriena. Viņa vietā darbeniekus uzraudzīja pati lielmāte un sita visus bez žēlastības. Vienu darbenieku lielmāte tā sasita, ka tas palika rijā guļot. Rijkurim viņa uzdeva sasisto gādāt uz mājām. Pēc pāris nedēļām vagārs atspirga un gāja atkal prasīt lielmātei pavēles. Tā nodeva rīkojumus dienas darbiem un pieteica, lai pusnaktī ieiet pie viņas. Vagārs pusnaktī redzēja, ka lielmātes istabas logi bija spoži apgaismoti, liesmot liesmoja. Ieejot muižā, viņš dzirdēja viņas istabā briesmīgu troksni un bļāvienus. Vagārs gribēja steigties iekšā istabā, bet tur iekšā to nelaida liels sarkans pūķis, kas spļāva viņam uguni virsū. Vagārs bailēs pārmeta krustu un tūliņ atskanēja rībiens. Tad lielmātes istabā palika klusu. Vagārs lēnām iegāja tur un redzēja visu izvandītu. Pie gultas mierīgi dedza sveces, bet lielmātes gultā nebija. Te viņš ieraudzīja pie gultas zemē trīs asins pilītes. Vagars pārbijies aizskrēja tie rijkura. Tas pateica, ka lielmāti velns parāvis. Muižu mantoja labāki kungi, kas izturējās labi pret dzimtcilvēkiem un vagāru. Vagārs vairs nebija spiests kūju rokā turēt. ļaudis viņu sāka labi ieraudzīt. Muižā katru pusnakti lielmātes istabas logi palika gaiši un bija dzirdams negants troksnis un bļāvieni dažus gadus. Tad viss palika atkal pa vecam.