8. M. Garkolne no 76 g. v. Īvas Staleidzānes Atašienē. Latvju kultūras kr.

Vīnam kungam vysa kuo beja dīzgon un jis īsagribēja redzēt valnu. Pasaucja kungs kaidu sovu zemnīku un soka: «Ej daboj valna! Jo nadabuosi, atpēršu!» Nikuo darīt zemnīkam - un jis aizguoja. Zemnīks īt divi dīnas, bet valna vys navar atrast. Trešā dīnā, saulītei lācūt, īt zemnīks un redz, ka ceļa molā nu kolna izleida jauns cylvāks un gaida, cikom zemnīks pīīs kluot. «Kur tu ej?» prosa jaunais cylvāks. «Kungs syutīja īt valna dabuot un paruodīt jam, bet es eju jau trešū dīnu un navaru atrast, atbildēja zemnīks.» «Naej nikur, es tev īdūšu valnu,» soka jaunais cylvāks, īdevja zemnīkam rullīti papeiŗa un soka: «Īdams uz muižu nasaver, kas rullītī ! Kad aizīsi uz muižu, kungu atsādynoj krāslā, pasauc juo sīvas, bārnu un cytu muižas ļaužu un tad izritynoj rullīti!» Zemnīks atnezja rullīti uz muižu un pastuostīja kungam, ka rullītī ir valns. Valna vārtūs atguoja kunga sīva, bārni un cyti muižas ļaudis. Kungs atsasāda krāslā un gaida, kad zemnīks izritynuos nu rullītes valnu. Nicik ilgi zemnīks naritynuoja, nu rullītes izlēcja valns ar deviņom golvom, septiņim rogim un nūžņaudzja kungu, bet pats pazuda.