Velni nogalina cilvēkus.

10. M. Garkolne Līksnas pag. Latvju kultūras kr.

Dzeivuoja divi bruoļi Andrīvs un Jākobs. Jī dzeivuoja vysu laiku sadarīgi. Vīnu reiz bruoļi sadūmuoja precētīs un obi apprecēja divejas muosas. Na daudz godu padzeivuoja bruoļi un nūmyra. Palyka jū sīvas un bāduojas par sovim veirim. Vīnā vokorā obi muosas sēd un runoj : «Kaut veiri sapnā pasaruodītu un pastuostītu, kai jīm viņā pasaulī dzeivojas!» Tai juos nūrunuoja un jau vajadzēja īt gulātu. Vacuokuo muosa ar sovim bārnim aizguoja uz klēti gulātu, bet jaunuokuo palvka ustobā. Vēl napaspēja muosa aizmigt, kai dzierd, ka nazkas pi klēts durovom sytas. Muosa prosa: «Kas tur sytas?» - «Es, tovs veirs Andrīvs,» atskanēja bolss, «laid mani īškā, es atguoju pasarunuot ar tevi.» Muosa pazyna sova veira Andrīva bolsu un īlaidja jū klētī. Prīcīga beja muosa, radzādama sovu veiru Andrīvu. Tai jī runuojas un sīva prosa nu veira: «Kur ir Jākobs?» - «Jākobs īguoja ustobā pi sovas sīvas,» atbildēja veirs. Tad veirs ar sīvu sasarunuoja īt uz ustobu parunuot vysim četrim kūpā. Te taišņi pasamūda bārns un suoka rauduot. Sīva pajēmja bārnu un jī nūguoja uz ustobu. Ustobā sēdēja ūtrais bruols ar sovu sīvu un runuoja. Atsasāda jī vysi pi golda un runuojās. Te nūkrita nu golda nazis un Andrīva sīva pīsalīcja paceļt nazi. Cikom jei gruobuojas pēc naža, jai tyka rūkā nazkas meiksts. Verās Andrīva sīva, ka obeji jūs veiri ar astem un kuojas spolvuotas. Tūreiz muosa saprota, ka te na jūs veiri, bet valni atguojuši. Jei pajēmia un īknībja bārnam. Bārns suoka rauduot. Tūreiz Andrīva sīva soka: «Es nesšu uz klēti bārnu aizmidzēšu!» un jei aizguoja. Tikkū jei paspēja īīt klētī un aiztaisīt durovas, pi durovom kai ar vātri pīskrēja valns un lauž durovas. Andrīva sīva īguoduoja, ka klētī ir vystas. Jei pagyva gaili un suoka tū kratīt. Jau pašu reiz durovas suoka braukšēt un valns īleiss īškā, bet te gaiļs aizdzīduoja. Tad valns, skrīdams prūjom soka: «Laime tova, ka klētī beja gails, cytaidi tu šūnakt byutu beigta. Jo tu vēļ sovu veiru pīminēsi, tad tev byus tys pats, kas tovai muosai!» Muosa ar lelom bailem nūsēdēja leidz reitam klētī, par mīgu nabeja kuo runuot. Reitā muosa atgoja uz ustobu un īraudzēja, ka juos muosa guļ nadzeiva. Nu tuo laika jei vairuok napīminēja sova veira.