11. J. Opyncāns Latgalē.

Vīna sīva pēc veira nuoves ļūti rauduojusi un nikai navarējusi aizmierst sova veira. Raud, raud un ilgus vokorus viņa navar aizmigt. Vīnu vokoru pi viņas atīt viņas veirs. Jei prīcīga pabaroj, padzyrda. Bet atīt pyrmī gaiļi, veirs aizsteidzās prūjom, apsajemdams atīt reitu vokorā. Uz reita pusi sīva dzierd nazkaidu jauku sīvītes bolsu: Mīluo muos, reit vokorā, kad atīt tovs veirs, tu najauši spēlēdama kartuos, nūgryud kartu zemē, un tu redzēsi, kas tys ir par veiru.» Teikusi šū, runuotuoja aiz lūga pazuda. Sīva sagaida reit vokora un dzierd: ustobā īīt viņas veirs. Padzyrda, pabaroj un suoc kartuos spēlēt. Sīva itkai najauši nūgryuž kartu. Viņa leikst, lai pacelt, bet veirs gyunas un grib izpaleidzēt. Bet sīva soka: «Nikas, es poša.» Viņa pīleikst pēc kārtas un redz, ka veiram zyrga kuojas. Viņa vysa nūdreb. Te aizdzīd gails un veirs pazust. Reitā viņa īt uz baznīckungu un vysu izstuosta. Baznīckungs viņai īdūd sveces un mūku un pīsoka: «Nasabeist, lai kas naītu pi tevis. Tikai skaitīt puotorus un lyugt Dīvu un vyss byus lobi.» Vokorā sīva sadadz sveces, pastota mūku uz golāa un lyudzas. Par kaidu laiciņu ustobā saskrīn vairuok veirīšu un tymā storpā viņas veirs. Veirs lyudzās nūdzēst sveces un nūlikt mūku, bet sīva nasaklausa, tikai skaita puotorus. Tad vysi veirīši, kurim beja gon zyrgu, gon gūvu kuojas, suoka vysaiž draudēt viņai, bet sīva tik lyudzas Dīva. Beiguos aizdzīduoja gails un ermi pazuda. Pēc tam veirs vairs nāguoja pi sīvas un sīva narauduoja pēc veira.

Soka, ka vyspuori cīši navajag rauduot un skumt pēc veiric nuoves.