19. Āronu Matīss Bērzaunes Brencēnos. LP, V, 156, 46,42.

Vienā baznīcā pat dienas laikā velni rādījušies, īpaši tornī.Zvanītājs bijis drošs vīrs, daudz par viņiem nebēdājis; bet vienreiz gan piekrāpies. Tas bijis tā. Zvanītājs patlaban kāps zemē un ieraudzīs zaļu vīriņu trepju galā sēžam. «Ē!» viņš uzsauc, «ķēms, ko te dirni? », un nogrūdis zaļajam cepuri no galvas. Zaļais neko. Bet kas ir? Naktī zaļais nedod zvanītājam miera, moca un tirda: «Nāc, uzliec man cepuri galvā, uzliec cepuri galvā!» To nakti tā rau vēl pusjokiem pārgājis un zvanītājs rītā vēl nodomājis: «Vai tad nu itin nākamu nakti neliks mierā?» Bet nekā, otrā naktī vēl sīvāk: «Nāc, uzliec cepuri galvā jeb tu izputēsi!» Zvanītājs pārdomā: «Joki vairs nav, jāiet būs.» Nu paņēmis daudz ļaužu līdz un pašā pusdienas laikā gājis art zaļajam cepuri galvā likt. Bet zaļais atteicis: «Lai visi citi ridējas no baznīcas laukā, tu viens pats ienāksi tad tornī un uzliksi nosviesto cepuri.» Labi, citi izgājuši laukā. Zvanītājs nu paņēmis cepuri un patlaban liks zaļajam galvā, te tai pašā brīdī tikai iekliedzies vien un tā zvanītājs nezin kur palicis, kur ne. Bet no tā laika zaļais nekad tur vairs nav redzēts.