20. V. Zacharska no teicēja St. Regžas Rozentavas pag. Latvju kultūras kr.

Dzeivuoja uz pasauļa vīns bēdīgs zemnīks par kolpu pi princa. Jis struoduoja dīnas un naktis. Pi princa beja lela piļs un daudz vysaidas boguotības. Princs ar zemnīku beja vēļ jauni un naprecēti un kotrs dūmuaja, kai dabuot sev līgaviņas. Princs runoj sovam kolpam, zemnīkam: «Cikom tu nadabuosi dēļ manis smukas meitas, leidz tam laikam pi manis struoduosi pa breivu uz sova vādara!» Tai guoja godi. Princs taisējās par vacu, bet zemnīks, kaut struoduoja, bet vys taisījuos šmukuoks un šmukuoks. Vīnu reizi zemnīks īpasazyna ar vīnu buorinīti, kuras vuords beja Aņe. Jī vīns ūtru cīši mīļuoja un sarunuoja precētīs, bet zemnīks labi zynuoja, ka princs jam naatļaus precētīs, un nu lela žāluma var izdarīt ar jū, kū grib. Sadūmuoja zemnīks ar sovu Anīti precētīs, bēgt nu princa piļs un ar sevi pajemt skreini ar princa montu. Kad zemnīks itū dūmuoja, redz, ka preti jam stuov valns un smejas. Zemnīks nūsabeida, satvēŗa vāzdu un gribēja nūsist valnu, bet valns suoka prasīt zemnīka nasist juo, jis kaut kad jam dūšūt paleigu. «Tu sadūmuoji nūzagt skreini ar montu, bet bez manis tu nikuo navarēsi izdarīt! Jo tu byusi ar mani mīrā, es tev paleidzēšu vysu izdarīt, bet par itū tu man atdūsi sovu dvēseli!» Zemnīks dūmuoja, dūmuoja, bet valnam vuorda nadevja, pasacēja: «Reit es tev pasacīšu! » Taišņi itū nakti zemnīkam navarēja aizskrīt un jis sovai Anītei runuoja: «Dūšu vuordu valnam, tūlaik mes byusim boguoti un princs myusim nikuo naizdarīs!» - «Nā!» atbildēja Aņe. «Lobuok taipat dzeivuot bēdīgim un puordzeivuot vysaidas nalaimes, kuras myusus satiks ceļā. Dīvs myusim paleidzēs!» Cik jī narunuoja, atskrīn valns un vaicoj: «Nu, vai dūsi man vuordu?» Zemnīks jam atbildēja: «Navaru es byut par tovu, es sadūmuoju lobuok dzeivuot bēdīgam kai boguotam.» Valns dusmīgs izskrēja uorā nu ustobas, bet zemnīks sadūmuoja īt labuok pi princa un paprasīt nu juo laulības svētības, bet valns jau tyuleņ aizguoja pi princa. Princs īraudzēja valnu, nanūsabeida un pījēmja jū, kai lelu un lobu vīsu. Valns izstuostēja princam, ka juo kolps, zemnīks, grib nu juo nūzagt skreini ar montu. Princs tyuleņ pasaucja zemnīku pi sevis. Zemnīks atguoja pi princa ar sovu Anīti un gribēja prasīt juo svētības. Princs tyuleņ pasacīja aiztaisīt zemnīku klāvā ar lūpim un baruot jū ar tū pat barūkli, ar kuru baroj lūpus, bet ar Anīti princs pats apsaprecēja. Nalaimīguo meitiņa nazynuoja, kū darīt. Dēļ juos princs izzaruodējuos par pašu lelū valnu. Vīnu reiz Aņīte ar osorom lyudzja Dīvu un izdzierda bolsu: «Izej uz pils gaņkom, tī byus pele, sēstīs uz peles, jei tevi aizness uz baznīcu!» Aņīte uz reizes palyka prīcīga, izskrēja uz gaņkom, sāduos uz peles un pele jū aiznesja uz baznīcu. Valns vysu redzēja un tyuleņ pasacēja princam un jī obi ar valnu aizskrēja pakaļ pēc Aņītes. Kad princs ar valnu pīskrēja pi baznīcas, Aņīte baznīcā nazynuoja, kū darīt. Jei redz, ka atsataisīja baznīcas durovas un īguoja princs ar valnu, bet nikai jī navarēja pi juos daīt. Aņītei uz golvas aizspeidēja mēness, kurs cīši dadzynuoja, un princs ar valnu nikai navarēja pi juos daīt. Valns dūmoj pats sevī: «Nikuo nabyus, īšu dreižuok pi tuo zemnīka un sarunuošu, lai juo dvēsele patyktu man!»Atskrīn valns pi zemnīka un suoka runuot: «Es tevi izgluobšu nu ituo klāva, jo tu man īdūsi vuordu, un padarīšu tevi par boguotu!» Zemnīks dūmuoja, dūmuoja un pasacēja: «Es labuok klāvā nūmieršu, bet nikaida vuorda nadūšu!» Atīt princs uz sātu un valns suoka jam runuot par zemnīku. Princs sazadusmuoja uz valna un gribēja jū nūsist, bet valns kai tvēŗa princu aiz kokla un nūžņaudzja. Aņite atguoja nu baznīcas un izlaidja nu klāva zemnīku un jī sataisēja kuozas un tagad dzeivoj princa pilī, bet princs valnam elnē zuobokus teirej un smolas kotlus vuorej.

Piezīme. Šī gan liekas drusku romantiska un moderna teika. P. Š.