21.V. Zacharska no St. Žeigura Balvu pag.

Sen-senejūs laikūs dzeivuoja uz pasauļa vīns kungs. Kungam nabeja ni muotes, ni tāva; jis beja naprecēts. Vīnu reizi jis sadūmuoja īt uz mežu medībuos. Pajēmja kungs blisi un aizguoja uz mežu. Mežs beja cīši lels. Kungs, staiguodams pa mežu, aizzamaldīja un navar nikai tikt uz ceļa. Skrīn začs. Kungs pajēmja blisi un īvainuoja zači. Začīts suoka prasīt kungu atstuot jū dzeivu un soka: «Es tev kad nabejis lobu izdarīšu! » Kungs verās uz zača un runoj : «Kū tu man loba vari izdarīt? Izvest uz ceļa tu manis navari!» Kungs nūsyta pavysam zači, lyka sev uz placim un aizguoja tuoļuok. Īt jis un redz, ka preti jam skrīn lopsa. Kungs pajēmja blisi un gribēja nūsist lopsu, bet lopsa suoka praseit kungu, kab jis juos nasystu, bet atstuotu dzeivu un soka: «Es tev lobu izdarīšu!» Kungs paklausīja lopsas un soka jai: «Paruod man ceļu, es aizamaldīju un nazynu, kai tikt uz sovu pili!»Lopsa paruodīja kungam ceļu. Kad kungs izguoja uz ceļa, jis nūsyta lopsu, lyka uz placim un guoja pa ceļu uz sātu. Verās: īt jam preti nazkaids zvērs. Kungs pajēmja nu placim blisi un suoka šaut, bet zvēram napatyka. Zvērs tvēŗa kungu uz muguras un aiznesja. Kungs, kaut izzynuoja, ka itys zvērs beja pats valns, bet nikai nu juo navarēja sprukt vaļā. Tai valns kungu aiznesja uz sovu elni, kur jis tagad dzeivoj.