22. Teicējs O. Ploks Kaunātu pag. Latvju kultūras kr.

Dzeivuoja vecs ar sovu vecini; jīm beja vīna meita, kura beja cīši smuka. Tāvs ar muoti nazynuoja, kai jū audzēt - cīši žāluoja. Meita jau izauga lela un jū jau vajadzēja izdūt pi veira, bet tāvs ar muoti par tū dūmuot nagribēja un runuoja: «Lai meita vēļ padzeivoj, laika ir gon vēļ!» Suoka braukuot uz meitu svuotūs puiši, bet tāvam ar muoti tys napateik. Jī dūmuoja, ka dēļ jūs meitas kad byus precinīks, tad byus cīši boguots, un tai pat skaists kai jūs meita. Laiks guoja, meita jau palīk vaca. Jau meita paša grib izīt pi veira, bet nikas juos najem. Meita jau ītu kaut pi okla vai klyba, bet vysi labi zyna, ka veči brīsmīgi dusmīgi, un nikas nabrauc svuotūs. Vīnu reiz, rudeņa laikā, meita guoja pēc yudeņa, sasatyka ar vīnu klybu puisi un suoka juo prasīt: «Jam mani par sīvu!» Bet klybais puiss jai atbildēja: «Kam man vacu meitu, es, kaut klybs, bet pajemšu sev jauniņu meitu!» Tai klybais puiss nūguoja sovu ceļu. Meita pīsmēļa spaiņus ar yudeni un rauduodama atguoja uz sātu. Dūmoj meita paša sevī: «Taids klybs puiss un tys nagrib mani jemt.» Suoka meita loumot sovus vacūs tāvu un muoti, kuri maisīja jai ogruok izīt pi veira. Vacī tāvs ar muoti sarunuoja paziņuot, kas grib precētīs ar jūs meitu, lai brauc svuotūs. Puorguoja lels laiks un nikas naatbraucja. Vysi zynuoja, ka jei, kaut vēj smuka, bet jau vaca, un puiši smejās itam ziņuojumam. Tai puorguoja nazcik godu, nūmyra juos vacais tāvs un palyka meita ar sovu muoti divejuos. Meitai beja cīši žāl vērtīs uz sovu draudziņu, kuras vēl jaunībā izguoja pi veira, un pi tūs puišu, kuri braukuoja uz jū svuotūs. Suoka meita lomuot sovu muoti. Muote izguoja uorā un suoka gauži rauduot un prasīt: «Kaut valns uz jū atbrauktu svuotūs un pajemtu par sīvu!» Jau suoka taisītīs tymss. Atīt muote uz sātu - verās: pi ustobas stuov juos meita un runoj ar valnu. Muote suokumā napazyna valna un dūmuoja, ka cylvāks. Muote nu prīcas aizzaklīdzja: «Jem, jem jū bez vysaidas runas!» Valns satvēŗa meitu aiz apakles. lyka sev uz placim un nūskrēja klīgdams: «Paldīs, paldīs par meitu!» Tūlaik muote īraudzēja, ka ite na cylvāks, bet vains nūnesja juos meitu un dzierdēja, kai meita klīdzja: «Muot, gluob mani!» Valns nūnesja jū uz sovu elni, bet muote nu lelas bailes un žāluma tī pat uz vītas puorpleisa pa pusei.