1. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē - Pienavā. LP, 1, 145, 115.

Viens cilvēks bija apnicis pasaulē dzīvot: viņš aiziet mežā kārties. Bet pašu laiku gadās meža sargs; tas pārrauj valgu un neļauj kārties. Pēc, kad nu viss labi, meža sargs prasīs: «Nu saki man taisnību. Kā tad tev bija ap dūšu, kad pie koka karājies?»

«Vai, mīļo mežsarg, paldies, ka mani izglābi. Es ne mūžam tā vairs nedarīšu. Tās ir briesmas. Līdz ko man valgs sāka kaklu žņaugt, tad visa dūša sašluka. Klausies, no dienas vidiem nāca pūķi atplēstām rīklēm, no vakariem visādi zvēri, no rītiem raganas šautrām, bīšķiem un no ziemeļiem pats ļaunais skaļi smiedamies. Viņš apkampa mani, skūpstīja manu kaklu un bija tik priecīgs par mani, itkā es viņam brālis būtu. Bet līdz ko tu valgu pārrāvi, tad visi aizgāja, ka klimstēja vien.»