8. H. Skujiņa no 93 g. v. Līzes Balodes Aumeisteŗos.

Vienai sievai bīš vīrs un tas bīš skaudīgs dzērāš. Ko vie šis dabūš rokā, to visu nodzēris. Sieva nu vai(r)s ar šo netikusi nekādā galā un reizi, ka šis akal no kroga nācis piedzēries mājā, sieva dusmās sacīsi: «Ej vie un labāki mežā pakaries, kā mana galvīna reiz tiek no nelaimes vaļā.»

Nu vīrs ar saskaities un izgāš no istabas ārā un ceikināš (nodomājis), iešot labāki uz krogu apakaļis. Nu vīrs gāš ar uz krogu apakaļ. Bet pa ceļam šim piesitušies div smalki jaunkungi un aicināši sev līdza. Labi, vīrs gāš ar, bet nu sācies tāds labs ceļš, ka vīrs ne savu mūžu nebīš gāš.

Visi trīs gāši gāši un iegāši lielā mežā. Bet nu uzreiz gadīšās ceļā karātavas un abi jaunkungi vedināši vīru, lei šis pakaroties, jo sieva jau tā šim esot vēlēsi. Nu vīrs pārbijies un sacīš: «Dieviņ', Kristus Jēzus, va i nu es sievas, maukas, dē kāršos ! »

Kā vīrs tā nosacīš, tā abi smalkie jaunkungi uzreiz pazuduši. Pazudušas karātavas un labais ceļš, un vīrs bīš iegāš gruntīgā staigoņā un trīs dienas gāš, kamē ticis ārā.