13. M. Garkolne no 83 g. v. J. Visocka Nīcgalē. Latvju kultūras kr.

Vīnu reizi dzeivuoja treis meitas un sadūmuoja izzynuot, kai ir tīm cylvākim, kuri pasakar. Meitas, ilgi nadūmuodamas, dabuoja viervi un aizguoja uz šķyuni. Jaunuokuo meita beja drūšuoka un soka vacuokom: «Es pasakuoršu, bet jyus verītēs uz manis. Kad es suokšu kuojas kratīt, tad jyus tyuleņ pastatīt man zam kuojom benčiti un atraisīt viervi nu kokla!»

Vacuokuos meitas beja ar mīru tū izdarīt un jaunuokuo meita pasakuoŗa, bet vacuokuos verās uz juos un gaida, kad jei kuojas kratīs. Neilgi meita karinēja un suoka kuojas kratīt. Vacuokuos meitas tyuleņ pagyva benčīti pastatīt jai zam kuojom un atraisīt viervi nu kokla. Te - kur bejis, nabejis - meitom prīškā aizskrēja policists un suoka juos lomuot un buort, ka cylvāku pakuora. Meitas nūsabeida un aizmiersa par pakuortū meitu, ka jai vajag pastatīt benčīti. Na par ilgu laiciņu policists otkon pazuda. Meitas pīskrēja pi pasakuorušuos meitas, bet tei jau beja gotova. Tūlaik tik meitas atsamūda kai nū mīga, ka tys policists, nabeja policists, bet beja pats valns, kuram tagad tyka vīna dvēsele.