15. T. Klemenss. «Spoku stāsti, 1873.», 6.

Šēpers stāstīja, kad viņš ienācis jaunā dzīvē Kuldīgas apriņķī, muižele bijusi jaukā vietā, netālu no jaunā mežiņa. Ataugas vidū uz mazas pļaviņas stāvējusi liela egle, un pie egles lazdas krūms.

Vasaras svētkos pašā dienvidā gājusi Šēpera gaspaža uz ataugu sierēt. Līdz eglei nonākušu, to pārņēmušas it īpašas bailes. Uz reiz viņa ierauga, ka lazdas krūms šņākdams sāk locīties un šaubīties, un nogāžas zemē tai priekš kājām. Gaspža izbijusies teciņu steidzas uz mājām, un tūlīt palikusi ļoti slima un sākusi muldēt par briesmīgo spoku.

Šēpers domājis, ka laikam viesulis lazdas krūmu dragājis. Otrā dienā uzaicinājis seglinieku no Liepājas, kas muižā strādājis un drošs vīrs bijis, tāpat arī muižas kalēju, lai nākot līdz uz to vietu, kur gaspaža nobīdusies. Jokodami visi trīs gājuši kopā un seglinieks lielījies, ka būšot lazdas krūmu pavisam nocirst un iznīcināt, lai nenākot māņu valoda &127;audīs, jo šis neticot, ka spoki esot pasaulē.

Varbūt trīs simti soļu no egles Šēpers ar kalēju apstājušies, gribēdami savas pīpes aizsmērēt, bet drošais seglinieks ar cirvi rokā gājis taisni uz lazdas krūmu; bet tikko tuvu ticis, iesāk krūms šņākdams locīties un pakrīt pie zemes seglinieka kāju priekšā. Nu to sagrābušas tādas šaušalas, ka tam izkritis cirvis no rokām, un tas bāls un trīcēdams atskrējis pie saviem biedriem un sacījis, ka ne par kādu naudu vairs neietu pie egles un lazdas krūma. Ir Šēperam un kalējam palicis ļoti bail, un visi trīs steigušies atpakaļ uz mājām.

Kad šo notikumu citiem stāstījuši, tad vecais zirgu gans esot tiem izskaidrojis, ka priekš trim gadiem tai eglē pie lazdas krūma pašos vasaras svētkos dienvidā esot pakāries meža sargs, tāpēc ka bijis piedzīts, ka ar mežu tirgojot. Tagad katru gadu tai laikā, dienas vidū tur spokojot.