2. Paegļu Mārtiņš Lielvārdē. Zin. Kom. kr. LP, VI, 154, II, 6.

Reiz žīds mazgājies viens pats pirtī un peroties ieraudzījis krāsns priekšā zilu uguntiņu. Žīds izbailēs uzskrējis kalnā kreklā vien un stāstījis šo gadījumu. Bet citi izzobojuši žīdu un tā palicis.

Otrā reizē sagadījušies tais pašās mājās trīs žīdi un atkal pērušies. Nu tas viņreizējais žīds stāstījis saviem biedriem toreizējo atgadījumu ar zilo uguntiņu.

«Tu muļķi!» otrs žīds atbildējis. «Tad jau tur nauda kaltējusies!»

Līdz to bijis izteicis - paskatās: zilā uguntiņa deg atkal krāsns priekšā.

Bet tas bailīgais žīds, to paredzējis, ārā atkal pa durvim; bet skrienot - vai nu tīšu, vai netīšu - uzmetis peramo slotu uguntiņai; no tās slotas uguntiņa tūliņ apdzisusi.

Pēc tāda brīža šie abi, nevar trešo sagaidīt atpakaļ - ies raudzīt. Atveŗ durvis - ierauga: uz pelnu kaudzes guļ trešā žīda āda vien, pats pazudis un gaisā redz melnu viesuli paceļamies; dzird arī vienu vaidam - vairāk nekā.

Abi žīdi pārbijušies aizskrējuši tīri pliki kalnā.