3. Kārlis Ābele Valkas apk. A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 169, 11, 24.

Vienai meitai bīš tāds ieradums: sestdienas vakarā, kad citi uz pirti gāši, viņa likusi jaunu kodeļu pie vaķes un sacījusi; «Lai nu citi peras, lai peŗas! Man tā bārdiņa jānovērp(j).»

Un vēlāk, kad citi jau gulētu iet, tad viņa pati pēd(ī)gā gāsi uz pirti.

Bet vienu sestdienas vakaru šī aiziet un neatnāk vai(rs) atpakaļ. Puisis iet no rīta agri uz pirti spanģos, ko zirgus mielot - dzird: viens pirtī saka rupjā balsī: «Man tā bārdiņa jānovērp!»

Rītā pie dienas atraduši, ka meitai bīsi nodīrāta āda un pa. pirts grīdu izstīvēta; bet no pašas nov ne ziņas vai(rs) bīš.