4. H. Skujiņa Aumeisteŗos.

Vecos laikos vienā mājā dzīvājusi meita, kas tā savādi darījusies. Viņa vērpusi vēlu, vēlu, un kad citas meitas teikušas, lai nāk gulēt, tad viņa atbildējusi: «Man vēl tā bārdiņa (kodeļiņa) jānovērpj, tad es iešu uz pirti.»

Citas meitas apgūlušās un viņa palikusi vērpjot. Reiz, sestdienas vakarā meitas pirtī pērušās. Pirtī sanākuši sveši jaunkungi, jo toreiz pirtīs pērušies vīrieši ar sievietēm kopā. Viņi berzuši meitām muguras un sarunājušies. Citas meitas bijušas jau nomazgājušās un izgājušas no pirts, bet vērpēja vēl palikusi un runājusies ar svešiem jaunkungiem. Kad meitas gājušas no pirts uz istabu ,tad ganu meitene teikusi: «Tie gan nebija labi cilvēki. Viņiem bija astes un ragi.»

Citas meitas tā neredzējušas, tikai vienīgi ganu meitene varējusi redzēt.

«Tad jau tie bija velni,» teikusi viena meita un kliegdama ieskrējusi istabā.

Meitas labu laiku nejutuši. Citas meitas nospriedušas, ka nu nav labi. Viņas gājušas uz pirti palikušo meitu lūkot. Kad tās piegājušas pie pirts durvim, tad pa durvu šķirbu ieraudzījušas zilu uguntiņu. Viņas dzirdējušas, ka pirtī meita, tā kā smej, kā kungst, kā raud. Meitas nedrīkstējušas pirtī ieiet un bēgušas uz māju. Viņas stāstījušas saimniekam, ka pirtī ir velni un ka meita palikusi pie tiem. Tagad tā pirtī kā smejot, kungstot un raudot.

Saimnieks gājis uz pirti. Viņš pavēris durvis un kliedzis: «Ārā no manas pirts! Kungs Jēzu, palīdzi!»

Velni ņirgādamies izgājuši no pirts. Kad saimnieks piegājis pie meitas, kas uz lāvas gulējusi, tad redzējis, ka viņa ir izēsta un tās ādā ielīdis velns, kas tā kā smējies, kā kungstējis, kā raudājis.