2. «Brīvā Zeme» 1939. g. 14. janv.

Sensenos laikos Ērgļu baznīcas krogā dzīvojis krodznieks, ko saukuši par Papīti. Ļaudis no viņa visādi izvairījušies, zinādami, ka krodznieks stāv tuvā draudzībā ar dažādiem nelabiem gariem. Papīša palīgi aplaupījuši vai pašu vilku un, lai nekristu aizdomas uz velna kalpu, krodznieku, savus upuŗus aiznesuši vai otrā pasaules malā. Krodznieks ar saviem palīgiem aplaupījuši vienu bagātu tirgotāju un to nomušījuši. No tā laika Papītis sācis braukt ar diviem zirgiem un licis kučieru uz bukas. Ļaudis baidījušies no šā velna cilvēka un nav ielaidušies ar viņu nekādās darīšanās.

Papīša ļaunā slava bijusi aizgājusi līdz pašai Rīgai un neviens reiznieks nav iedrošinājies Ērgļu krogā palikt par nakti. Tomēr kāds lopu kupcis, braukdams no Piebalgas tirgus, neraugoties uz vietējo aizrādījumiem un brīdinājumiem, palicis krogā pa nakti. Krodznieks lopu kupci uzvedis bēniņos kādā istabiņā, kur reiznieks nolicies pārgulēt. Lopu kupcis arī neesot bijis uz muti kritis un, pirms licies cisās, visas sienas novilcis ar krustiem. Pulksten divpadsmitos krodznieks izgājis pagalmā un iesvilpies. Uz svilpienu ieradušies ļaunie gari, kuriem Papītis uzdevis tirgotāju aplaupīt. Nelabie gari ielīduši lopu kupča istabā, bet nekā nav varējuši darīt: tirgotājs no vienas vietas bijis apkrāvies asiem dzelzs čakārņiem un palicis velna sulaiņu neaizkārts.

Papīša brālis arī atradies nelabā kalpībā. Tumšā un grēcīgā ceļā tas ticis pie lielas naudas un taisījies braukt uz krievu zemi lopus pirkt. Bet vēlāk lopu gani to atraduši pakārušos pie kādas priedes Braķu silā. Pakārto turpat mežā aprakuši. Uz bērēm saradušies visi jaunie gari, ka brakš vien. Vispēdējais ieradies pats velns. Lopu gani velnu satikuši un prasījuši, kur šis tik vēlu ieradies.

«Gan es citus panākšu,» velns atteicis un devies uz sava kalpa kapa vietu.

Velna kalpu paglabājot kaukuši visi meža zvēri.

Labāks nav bijis arī Papīša kučiers. Reiz tas ar savu kungu aizbraucis ciemā. Ciemā arī kučieru mielojuši, bet tam stingri noteikuši, lai no ēdiena neko nebāž kabatā. Kučiers tomēr nav nocieties un aizbāzis aiz zābaku stulma vienu desas gabalu un sivēna kāju. Kad kučiers pārbraucis mājās un novilcis savu zābaku, no tā izkritusi čūska un maza bērna rociņa.

Nu kučiers atskārtis, ka viņam visu laiku bijusi darīšana ar velna kalpiem un sumpurņiem. Bet priekš atgriešanās uz labiem ceļiem trūcis laika un spēka. Papītis to jau bijis ierakstījis velna kalpu armijā.