Velni ēd cilvēkus.

3. Fricis Meijers Jaun-Auces Mizaišos. A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 170, 11, 26.

Vienā zemē bij(u)si tāda ticība: kad apprecīties (apprecoties), tad piebeŗot tai sievai pil(n)u kurpi smilšu un vīram pil(n)u zābaku; kuŗam ātrāki iztekot, tam jāmirst, vai tīk, vai netīk.

Un viens skrodelis arī tur apprecējies un viņa zābaks ātrāki iztecējis, nekā sievas kurpe. Neko darīt, tūlīt sanāk ļaudis, bāž šo zārkā, liek vāku virsū, aizved uz kapiem un noliek tāpat virs zemes. Bet par laimi skrodelis tais bailēs bija attapis pakampt šķēres līdz. Jā, un tā ka noliek zārku, tā nāk tāds sarkans vērsis - tas tas vel(n)s - un ņems šim dvēseli. Piegājis velk šļīks, šļīks! gar zārku vāku a(r) savu mēli. Bet skrodelis izbāzis savas šķēres pa zārka šķirbu un šņiks! nogriež vērsim mēli. Vērsis aizskrien maurodams. Nu skrodelis izplēsies no zārka laukā un iet pie savas sievas. Aiziet - šī neliekas viņa ne redzoti, un citi ļaudis arī tāpat. Neko darīt, šim iegribējies ēst, piegājis kau(t) ku(r), paņemot un ēdot; bet citi ir to neliekoties ne manoši.

Beidzot gājis no tejienes labāk projām kristīgo zemi meklēt. Gājis, gājis - redzējis: viena saim(n)iece ņemot maizi no krās(n)s laukā. Šis arī iegājis kukņā, paņemot vienu pladiņu un ēdot. Nu saim(n)iece brīnīdamās sakot: «Tāds ciemiņš nav ne redzēts, ne dzirdēts - pats ņem un ēd neprasījis.» Un tā nu šis sācis skatīties un apmani(j)s: «Te cita zeme! te ēdiens jāprasa: tā ir kristīgo zeme. »

Nu sācis tur dzīvot un - domāju - vēl viņam tagad tur vajaga būt dzīvam.