5. Gulbenē. LP, VII, I, 142, 1.

Vienā mājiņā diezgan vēlu vakarā deviņpadsmit gadu veca meita auda audeklu. Viņa gribēja tai vakarā audeklu pabeigt, jo gals jau bija klāt. Citi cilvēki bija aizgājuši uz kaimiņu māju mironi iezārkot; tikai audējas brālis, piekusis no dienas darbiem, bija apgulies gultā un aizmidzis. Audusi, audusi, te ienākusi viena vecene - tā izskatījusies pēc jau agrāki nomirušās krustmātes; bet apskatījusies labi, ieraudzījusi vecenei spalvainas kājas un gribējusi jau vaicāt: kas šī īsti tāda esot? Bet vecene pasteigusies ātrāki runāt, teikdama: «Tev, meitiņ, kā redzams, ir darba ļoti daudz, kad ij svēta vakara nav vaļas svētīt. Tad nu es tev palīdzēšu: es audīšu un tu tikai ņemies spolītes spolēt.» Un tūliņ vecene kāpusi strellēs un audusi tik ātri, ka meitene nespējusi spolīšu piespolēt. Audeklu noaudusi, prasījusi meitai vakariņu. Meita atteikusi: šai nekā neesot ko dot. Bet vecene stipri prasījusi pēc vakariņa, sacīdama: «Nu kad tu ne pavisam nevari vakariņu dabūt, tad es dabūšu!» To teikusi, izskrējusi saskaitusies no istabas laukā. Nu meita daskrējusi pie aizmigušā brāļa un sākusi to raustīt, lai uzmostos, bet nebijis uzmodināms: gulējis tikpat kā mironis. «Ko nu?» domājusi meitene, «nagos!» Bet drīzi tai iešāvies labs padoms prātā: aizvilkusi ar krītu visur krustus priekšā, kur vien istabai caurums: vai durvis vai logs - un gaidījusi, kas nu notiks. Jā, un nemaz nebijis ilgi - vecene klāt un dauzījusies aiz durvim, kliegdama: lai laižot iekšā, jo šī tak nesot vakariņu. Bet meitene nedzēsusi krustu nost un nelaidusi iekšā, lai ko dara. Ilgi izdauzījusies. Pēdīgi vecene, - kur sprukusi ķēķī, kur ne - un braikt! iesviedusi otras mājas mironi ar visu zārku - tas tas nestais vakariņš To padarījusi, tūliņ arī aizgājusi, atstādama mironi turpat. Bet meitene, kad viss apklusis, tagad žigli aizskrējusi uz otru māju un izstāstījusi visu, kas noticis: kā nule iezārkotais mironis viņas ķēķī iesviests, ka brāli nevar uzmodināt - itin visu. Šie iesākumā neticējuši un domājuši: meitene niekojoties; bet kad aizgājuši uz klēti, tad patiesi miroņa tur nebijis. Tagad gājuši uz meitenes māju un tur atraduši savu mironi ķēķī gluži tā kā meitene izteikusi. Nu modinājuši arī brāli un tagad tas itin viegli atmodies.