Velni ēd cilvēkus.

6. A. Vaskis Tukumā.

Gar Tirzas kapiem bieži braucis gaŗām pa tumsu pie radiem vietējais kungs. Katru reizi, iznākuši no kaspētas uz ceļa divi melni kungi un saukuši kungu, lai nāk līdzi šiem kapos. Kučiers uzšāvis zirgiem un ātri aizbraucis. Kungs sarīkojis viesības. Viesībās kungs teicis citiem kungiem, ka gar tiem Tirzas kapiem esot nejauka braukšana, un stāstījis par tiem diviem melniem kungiem. Citi kungi neticējuši: nelabas asinis vien tās esot. Bet kungs nav mierā, ka citi netic. Sader ar citiem neticīgajiem kungiem uz lielu naudas zumu. Kungs noraksta vēstuli radiem un iedod vienam no neticīgajiem kungiem, kurš brauks gar kapiem, pārliecināties par stāstīto, un vēstuli aizvedīs radiem. Bet līdz ko tiekot pret kapsētu, tā divi melni kungi klāt: viens tur zirgu pie galvas, otrs ved no kamanām kungu kapos. Kapos saceļas liels viesulis, izgrūž kādu kapu un norauj zārkam vāku. Zārkā guļ mironis, uz krūtim kastīte. Melnais kungs sūta lielkungu, lai paņem no miroņa krūtim kastīti. Lielkungs ne un ne! «Nebīsties, jauns nekas nenotiks, ņem droši kastīti!» saka melnais kungs. Pēdīgi lielkungs arī paņem kastīti. Šinī mirklī melnais kungs ar atvērto kapu pazūd. Lielkungs noved vēstuli un brauc rītā atpakaļ. Citi kungi prasa, kā labi izbraukājis. - Nelabi. Kas par vainu? Tā un tā.. Un vēl tik daudz tūkstošu naudas jāzaudē! Bet neko darīt! Kungi jūtoties ļoti pārsteigti un nobaidījušies. Visi brīnoties par kastīti, kuŗu kungs no kapiem paņēmis līdzi. Neviens nedrīkstot taisīt vaļā. Atsaucot mācītāju. Mācītājs attaisot. Kastītē bijušas septiņas dievmaizītes. Mācītājs paņemot baznīcas grāmatu un lasot. Viens jauneklis bijis septiņas reizes pie Dievgalda, bet neesot maizītes apēdis, - noglabājis tās kapos. Mirdams lūdzis, lai ieliekot zārkā tam maizītes līdz. Velns jaunekļa miesu kā derīgu būtu apēdis, bet nedrīkstējis, jo miroņam uz krūtim bijušas dievmaizītes.