Kā nu vecīts tā nosacīš, tā nezi kur gadījies vellc un sacīš vecīšam pretī : «Paldies par miežim! »
Nācis jau tā uz rudenc pusi un vecīts reiz aizgāš un apskatīš miežus. Bet nu bīši tik varēni mieži, un ritīgi neredzēti! Nu vecīts priecājies: «Nu es reiz būšu miežos!» Pienācis pļaunamais laiks un vecīts riktējies uz pļaušanu. Bet nu vellc ar bīš klā un atjāš uz varēn skaista svešu zemu zirga un neļāvis vecīšam pļaut un sacīš, ka tie esot šā mieži. Vecīšam bīš miežu varēn žēl un šis sācis vellu lūgties, lei dodot šim miežus apakaļ, saucis vellu par vella lielkungu un solīš no miežim izdarīt varēnu alu un vella lielkungu krietni sadzirdīt. Nu pēdīgi vella lielckungs bīš ar mierā un atdevis vecīšam miežus, ka šis paņēmies šo labi sadzirdīt.
Vecīts nopļāvis miežus, izdarīš alu un ataicināš vella lielkungu uz alus dzeršanu. Bet vecīts patīšām izdarīš alu neganti stipru. Ka nu nācis vella lielckunks, ta vecīts pielēš pillu zābaku ar alu, gāš vella lielkungam pretī un dāvāš dzert. Bet vella lielckunks nedzēris no zābaka un sacīš, lei dodot krūzi. Nu vecīts sacīš: «Laba krūze! Laba krūze! Man labākas nemaz nav!» Un tik spiedis, lei vella lielckungs dzer no zābaka.
Nu, ka nav, nav vecīšam labākas krūzes, vella lielckungs ņēmis zābaku un uz vienu rāvienu izdzēris sausu. Nu prasīš vē un vē. Vecīts ar nežēloš un tik devis, lei vella lielckungs tremmē. Vella lielckungs nu bīš pillc kā mārks.
Bet nu vecīša saimnieks noskatīš, ka vella lielkungam ir varēn smuks zirgs. Ko - saimnieks domāš - lūkās ar vellu izmīt. Nu saimnieks vērsi no kūts laukā, iemauktus galvā, piesēš linu šauju vēršam pie astes un vedis vellam rādīt savu svešas zemes meža ragaini un dāvāš - samīšot. Nu vella lielckungs ar nadzīgs vie uz mīšanu un samīši ar. Ka nu vella lielckungs bīš labi sadzēries, ta kāpis vēršam mugurā un jāš prom. Bet nu vērsis sācis bizot un krūmos iekšā. Nu vella lielckungs ne nu vais lekt zemē, ne vērša pustīt vaļā. Bet vērsis vella lielkungu nesis pa krūmim un zari saplēsuši vellu skrandās. Veļlc sācis neganti bļaut un tīilī ar saskrēši citi velli un apturēši vērsi. Nu velli brīnēšies ap vella lielkunga zirgu. Vienc aptaustīš ragus, otris pacēlis aste un brīnējies, ka zirgam div astes: viena kupla un īksa (linu sauja) un otra tieva un gara. Bet pats vellc lielījies: «Bet ta gājēš! Bet ta gājēš! Jā vai jumtā augšā!»