2. D. Ozoliņš Jaun-Rozē. LP, V, 143, 46, 29.

Viens puisis nevarējis sievas dabūt: kuŗu meitu precējis, tā atteikusi: ne. Beidzot itin dusmīgs iesaucies: «Lai pats velns zin, es vairs nezinu, kādēļ meitas pie manis nenāk!»

To izteicis - velns arī klāt: lai nākamās dienās apsolot savu bērnu viņam atdot, tad sievu ieprecēšot. Labi, viņš apsolot. Te otrā, trešā dienā velns atkal klāt: lai raugot to un to meitu precēt, tā nākšot. Puisis aiziet, izrunājas - jā, tā gatava nācēja. Nu, un tā nu apprecas.

Bet kas ir? Trīs, četri gadi vēlāk velns pašā pusnaktī atnāk pie gultas un uzstāj, lai tūliņ apsolīto bērnu dodot līdz! Vīrs sabīstas: «Ta tad sprukās - ko nu? Bet pag - jārauga ar gudrību atkratīties!»

Vai nevarot rītvakar atnākt ar labu naudas podu, tad bērnu atdošot; šonakt nevarot, jāaprunājoties ar sievu taču. Jā! velns mierā Bet no rīta vīrs noiet pie mācītāja un izstāsta tam šo lietu, kā tas sācies, kā noticis - visu, visu galu no gala. Mācītājs pārdomājis pārdomājis; beidzot iesaucies, ka varēšot gan palīdzēt. Labi. Un vakarā mācītājs atnāk vīra mājās ar sveci un grāmatu. Tumsai metoties, aizdedzina sveci apakš galda un aizklāj drānu priekšā, ka neatspīd istabā; bet grāmatu noliek uz galda. Te pusnaktī velns klāt: kur nu esot bērns?

«Tur jau ir uz galda - ņem!»

Velns pieiet tuvāk un ņems grāmatu par bērnu; bet tai pašā brīdī mācītājs atšķir grāmatu un izcel aizdedzināto sveci no galda apakšas, tūliņ atspīd visa istaba gaiša un velns, apmanījis, ka pieķēries grāmatai, nezin pats vairs, kur nu tik gaišā istabā būtu slēpies, kur ne. Beidzot visā ātrumā ieskrējis grīdā un pazudis - caurums vien grīdā palicis. Bet naudas pods, ko bija līdz paņēmis, aizmirsies turpat pie galda. Nu vīrs bija laimīgs un bagāts visu mūžu.

Piezīme. Nogales variants: Vienai cienmātei nebijis neviena bērnā, par ko dienu mūžu bēdājusies. Te ienāk vecmātiņa ar līku degunu un apsola dēlu, ja cienmāte apņemas tikai dēlu 12. gadā uz Abavu pēc ūdens sūtīt. Šī apņemas. Kad dēls l2 gadu vecs, viņam jāiet ūdens smelt; bet zēnam bail. Te gadās čigāns. Tas saka: Cik maksāsi, es dēla vietā ūdeni atnesīšu?» Sasola lielu naudu. Čigāns nu aiziet ar smeļamo trauku uz Abavu, uziet uz plostu un tiecas smelt. Kā tiecas, tā viens rauj pie kažoka. Čigāns rājas: «Nejoko mani!» un smels otrreiz. Bet nu ierauj čigānu upē un sāks tikai pliķēt no visām pusēm, bet nezin kā pliķētāji apskatīsies: nav īstais, ko upē ierāvuši. Tūliņ čigānu, zili melnu sasistu, izsviež malā. Čigāns pārradies ar uzpempušu ģīmi, bet dēlu izglābis. L. P.