3. LP, V, 159, 46, 48.

Viens tēvs izdalījis dēliem mantu, bet jaunākajam nedevis nekā. Jaunākais bēdīgs staigājis pa mežu un apmaldījies. Maldījies labu laiku; beidzot iesaucies: «Kaut pats velns man palīdzētu ! »

Te velns klāt: ko gribot? «Tā un tā - tēvs citiem brāļiem atdeva mantu, man nekā, un nu vēl apmaldījos.»

«Nekas!» velns mierinājis, «dari, kā es vēlos, tev klāsies labi. Es izvedīšu tevi no meža un dāvināšu dzirnavas, bet tev jāliek saviem puišiem katru dienu malējus apzagt.»

«Jā, jā!» jaunākais pa gaŗu laiku apsolījies.

Velns nu izvedis viņu no meža un iedevis varenas dzirnavas, īsā laikā palicis bagāts, bet zagt neļāvis saviem puišiem, lai kas. Te otrā gadā velns klāt: «Kādēļ nezagi? Nu es tevi iznīcināšu! »

To sacījis, velns iegāzies ezerā un sācis ūdeni arvienu augstāk celt, arvienu augstāk - gandrīz jau plūdis krastiem pāri. «Ko nu?» jaunais melderis domājis, «labi vairs nav.»

Bet ātrumā viņam ienācis labs padoms prātā, sasitis (rokas) plaukstis un iedziedājies kā gailis. Tā tūliņ velns no ezera ārā un prom. Nu melderis dzīvojis laimīgi.