5. Jānis Matisons Liezeres Raudotos. Brīvzemnieka k r. LP, VII, I, 30, 2.

Reiz mazs puisēns ganīja lopus. Dagāja pie viņa svešs vīrs un vedināja zēnu sev līdzi iet, nemaz nestāstīdams, kur jāiet un kas pats tāds ir. Zēns negāja. Mājā pārnācis, viņš to pastāstīja savai mātei. Māte atteica: «Kad vēl kādu reizi danāk tas pats vīrs un vedina tevi līdzi iet, tad vari arī iet.» Pēc pāra dienām zēns atkal ganīja avis. Pienāk tas pats vīrs un lūgdams vedina līdzi iet uz kādu laiku - gan atkal atlaidīšot. Zēns, avis uz mājas pusi patrencis, aizgāja svešajam līdzi. Labu gabalu gājuši, tie nonāca pie ļoti liela akmeņa. Svešais sita pa akmeni spēcīgi ar dūri - durvis atvērās, viņi iegāja iekšā. (Svešais esot bijis pats vells). Nu viņš tam rādīja savu bagātību, no kuras zēnam acis mānīt apmānījās - tik lielu dārgumu viņš vēl nekad nebija redzējis. Svešais viņam solījās daudz bagātības un arī labu slavu dot, ja paklausīgs būšot - rādīja arī pie sienas pakarinātu stabulīti, bet to nesacīja, kas ar stabulīti darāms. Zēnam klājās labi. Kādu dienu, kamēr vells, no lauka pārnācis, piekusis apgulās, zēns paņēma stabuli no sienas un sāka stabulēt. Te visi vella palīgi klāt - tie kliedza un brēca uz savu virsnieku, prasīdami, kas jādara. Bet virsnieks tos raidīja projām, teikdams, ka mazais zēns nezinādams esot pastabulējis. Visi vella palīgi, kas izskatījās kā siseņi, atkal aizgāja - pats viņš mierīgi apgulās. Nu zēns paņēma stabuli un itin klusi izgāja no akmeņa un steidzās uz māju. Mājā tam uzstāja, lai stāstot, kur bijis. Zēns atbildēja: «Biju paša vella mājā un šī ir tā stabule ar kuŗu vellam visu spēku (palīgas) atņēmu; tikai skataities nu, kā vella kalpi manā priekšā dancos.» Zēns stabulēja un nu vella kalpi kā siseņi dancoja viņa priekšā. pēc brītiņa zēns stabulēdams tos sūtīja atpakaļ uz savām vietām. Vells atmodies atrada, ka mazais zēns to piekrāpis: stabule nebija vairs uzietama. Ilgu laiku zēns ar stabuli vellu vārdzināja, kamēr tad vells atkal stabuli zēnam nozaga un savu spēku atdabūja.