6. Stilieris ar Kanaviņu Gulbenē. LP, VII, I, 229, 3.

Viens amatnieks strādājis caurām svētdienām, bet tikpat naudas nebijis. Tā atkal vienā svētdienā strādādams, ieteicies: «Kaut jel vells būtu naudu atnesis, ja cits nenesa!» Un tūliņ arī vells bijis klāt ar naudas maisu un ar lielu grāmatu: lai amatnieks grāmatā ierakstot savu vārdu, tad naudas dabūšot! Amatnieks, gudrenieks, rakstījis gan, ka švīksnēt švīksnējis, bet nevis savu vārdu, rakstījis šo, to - tādas blēņas. Te - nezin - vells apskatīsies: kāpēc negriežot savu vārdu? Lai tūliņ grāmatu atdodot! Bet amatnieks tam tīšām iemetis grāmatu gultā. Nu vells izgrozījies šā, izgrozījies tā - nekā grāmatai klāt tikt: kristīgs cilvēks tai gultā esot gulējis - neesot brīv klāt iet, lai amatnieks padodot! Bet tas tev to darīs! Ja vells pusmaišeli naudas dodot, tad jā. Negribējis, negribējis naudu dot, bet ko darīsi? Grāmata vajadzīga - atdevis arī. Amatnieks dzīvojis ar vella naudu zaļi.