7. H. Skujiņa no 52 g. v. J. Gaiļa Aumeisteŗos.

Tas atkal bīš to pašu reizi, ka dumais Ancis bīš noderējies pie vella par kalpu un šim no tēva mājas bīsi jau plinte līdza. Reiz vellc ar Anci gāši uz mežu un gribēši nest baļķus. Ancis bīš izlielījies vellam, ka šis esot skaudīgi stipris un nu vellc gribēš redzēt, kāds Ančam ar ir nags. Nu vellc dagāš pie baļķa un sacīš, lei Ancis ejot vie tālāk mežā un tur esot krietnāki balķi, lei ņemot tos. Ancis gāš un vellc sev jau uzvēlis uz plecim patievu baļķēnu. Bet nu Ančam bīš varēn resni balķi un Ancis šos nevarēš ne pakustināt. Bet Ancis pamanīš, ka mežā ir pulka vilku, un kliedzis vellam, lei nākot skatīties, kas te dau aunu esot. Vellc nosviedis balķi zemē un skrēš skatīties. Ka nu šis pamanīš, ka nav vis auni, bet vilki, ta pārbijies un sacīš, lei Ancis šo sargājot ar plinti, gan šis vienc pats aiznesīšot balķus, lei Ancis tik šim staigājot no pakaļas par sargu.

Vellc nu stiepis vienc pats balķus un Ancis šim staigāš no pakaļas par sargu.