11. Skolotājs Māturu Atis Grāvendālē. LP, VII, I, 785, 12.

Reiz vecs milzis saticis, pa ceļu iedams, zēnu, kas bijis ļoti nobēdājies. «Ko tu bēdājies, dēliņ?» «Nav darba!»

«Še tev, dēls, tas kociņš, tam ir divpadsmit robiņu: ja tu aizkārsi pirmo robiņu, tad tev būs par vienu spēku vairāk; ja otru aizkārsi, tad būs par divi spēki vairāk un tā arvienu uz priekšu.»

Zēns patencinājis un gājis tālāk. Gājis, gājis - saticis melnu kungu - tas bijis pats velns. Velns vaicājis: ko meklējot? «Darba!»

«Labi, es došu darbu, bet tas arī jāizdara tad.»

Un nu vispirms liek viņam nocirst un pārvest lielu ozolu mājās: lai ar to izkurinot pirts krāsni! Zēns prasījis, lai dodot viņam cirvi un zirgu. Velns iedevis baltu ķēvi un vērtīgu cirvi.

«Tas cirvis nav nekas! ja nedosi labāku, tad uzsviedīšu gaisā, ka ne par simtu gadiem nenonāks zemē.»

Velns sabijies un licis nokalt desmitreiz tik smagu un lielu cirvi. Zēns tad aizbraucis, nocirtis ozolu, uzlicis ačgārniski uz ratiem, pārvedis mājās, sacirtis un izkurinājis pirts krāsni. Nu velns licis sasiet labas peŗamās slotas un izrakt pirtī lielu bedri, kur mazgājamo ūdeni sanest un tad abi pērušies, lai svilst. Zēns sev sasējis lapu slotu, mīkstu jo mīkstu, bet velnam sasējis susekļus peŗamā slotā. Pērušies, pērušies un tikai metuši garu, te velns sāks, vadzi, sūkāties: viņam aplam āda sūrstot! Zēns atteicis: «Man ne! es esmu citāds pērējies, nekā tu, sēnalu zaķi!», Velns domājis: «Tā ir gan!» un metis mieru.

Otru dienu otram velnam bijušas kāzas. Velns licis uzsildīt ūdeni, nomazgāt viņa bērnus un tad tos aizvest arī uz kāzām; bet, kāzās atbraucis, lai metot divpadsmit reizes ar acim. Labi - rītā uzvārījis ūdeni karstu - verdošu - sametis velna bērnus tur iekšā un mazgājis tos, ar svirti apgrozīdams; bet bērni nav vis nomazgājušies - tie noplucinājušies, nabadziņi. Nu sakŗāvis noplucinātos ratos, izdūris vēl acis tiem un braucis uz kāzām. Aizbraucis - metis velnam divpadsmit reizes ar viņa paša bērnu acim. Tā velns tūliņ klāt: vai tikai esot visu izdarījis pareizi? «Jā, viss pareizi!» Velns izgājis ārā - kur nu pareizi, bērni noplucināti! Un tā tūliņ uz mājām projam. Nu gan gribējis zēnu katrā ziņā nogalināt - bet kā? Sadomājis: licis rītā iet uz pļavu, pārvest un nokaut lielo vērsi. Labi - tā maza nelaime; kā ņēmis vērsi aiz ragiem, vedis kā brāli mājās. Ceļā gan ticis vaļā vienreiz, sācis neganti vedēju badīt; bet šis iedabūjis badītāju šķūnī, pārsviedis pār dziedri un nokāvis kā sesku. Vērsis bijis velns. Lielo vērša ādu izģērējis un iztaisījis no tās sev tarbu.

Citu dienu gājuši dīķī zvejot. Zvejojuši, kamēr bijis tik daudz zivju, ka nevarējuši vairs pavilkt. Te pašu laiku izdzirdējuši, ka krogā kaujas, saukdami: «Kaut tevi velns parautu! kaut tevi deviņgalvis parautu!» Velns tūliņ projām. Kā velns projām, zēns arī vairs zivis nevelk - tas arī projām. Bet drīzumā velns atkal atpakaļ un nu samaksās zēnam pelnīto algu, jo patlaban 100 apaļu gadu bija pagājuši. Un velns devis tik daudz naudas, cik tikai varēšot panest. Sācis bērt - zēns piesaucis arvienu pa spēkam klāt un nemaz vairs piebērt tikdaudz, cik šis panest. Velns devis, devis, kamēr atdevis visu naudu un tad aizšmaucis, spļaudams. Zēns nu bijis ļoti bagāts.

Piezīme. Šai teikai ir sastāvdaļas no pasakām par muļķa velnu. P. Š.