12. Tapilnieku Kaspars Ķandavā. Jkr. V. LP, VII, I, 73, 22.

Vienā vēlā rudens vakarā gāja vīrs pa dižceļu. Nonācis pie tuvākajām mājām, tas gribēja iekšā iet un naktsmāju lūgties, bet apdomājies, ka visi guļ, viņš gāja taisni uz rijām. Par laimi rijas bija vaļā un vēl siltas, kā tikko izkurinātas. Rijās bija lini iesērti; viņš uzlikās uz sera un gulēja drīzi saldā miegā. Te - kur gadījies, kur ne - neilgi ap pusnakti bija velns klāt un prasīja gulētājam: «Kas tu tāds esi?» Gulētājs atbildēja: «Lins!» Velns prasīja tālāk: «Vai var pāri kāpt?» «Ja vari,» gulētājs atbildēja, «to ciest, kas linam jācieš, tad vari pāri kāpt.» «Nu, kas tad linam jācieš?» velns prasīja. Gulētājs nu sāka stāstīt: «Es augu ar tūkstošiem kopā; zeme, mūsu māte, sniedza mums uzturu bez kādiem pūliņiem un mēs bijām līksmi un līgojāmies zem zilām debesim spožā saulītē. Te uzbruka mums nespārnoti divkāji, atrāva mūs no mūsu mātes, nocirta mums galvas, slīcināja mūs dīķos, tad veda mūs uz lauku un izklāja uz rugājiem. Tur nu mums bija jāsalst aukstā laikā zem plikām debesim nedēļas sešas. Pēc tam, kad bijām iztīlāti bijuši, mūs ielika rijās. Tad mīstīs un lauzīs mūsu kaulus mīstīklās, liks mūs uz kulstavu, sitīs ar braukli, sukās uz spicām (smeilām) adatām, vērps, audās, šūs mūs, novalkās un noplēsīs, ka tikai lupatas vien atliks, tās tad atkal salasīs, izmiekšķēs un putrā sasitīs.»

Tikko gulētājs apstājās, velns atkal prasīja: «Kas tu tāds esi?» Gulētājs atbildēja: «Lins!» «Vai varu pāri kāpt?» velns prasīja. «Ja vari to ciest, kas linam jācieš, tad tā.» To sacījis, tas atkārtoja visas linu mokas par jaunu. Un vīrs tik ilgi stāstīja, kamēr velns apnika klausīties un gailis iedziedājās.

Piezīme. Šās nu sekošās teikas motīvs ir sastopams arī pasakās. Sal. III sējuma II. pasaku. P. Š.